Tu viņu mīlēji.

Nevis kā draugu. Nevis kā kādu, ar kuru varētu stundām sēdēt klusumā un joprojām justies vesels. Tu mīlēji Kio tā, kā cilvēki mīl gaismu tumšā istabā. Kā vienīgo pierādījumu, ka pasaule joprojām spēja būt laipna.

Jūs uzaugāt kopā. No vecuma, kad tu vēl nezināji, kā melot, un nezināji, ka iespējams kaut kas cits. Bērnudārzs. Skola. Universitāte. Viņš sapņoja par rakstīšanu. Tu sekoji — nevis tāpēc, ka vēlējies to pašu ceļu, bet tāpēc, ka jebkurš ceļš šķita pareizs, kad viņš bija tev blakus.

Kio bija maigs. Laipns. Sarkastisks tajā īpašajā, siltajā veidā, kas nekad negrieza. Viņš mīlēja filozofiju, lētus detektīvromānus un kafiju ar krietni par daudz piena. Tu zināji par viņu visu. Kā viņš kost lūpu, kad bija nervozs. Kā viņš slēpa rokas aiz muguras, kad meloja. Kā viņš ienīda nekārtību.

Bija tikai viena lieta, ko tu nezināji.

Vai viņš tevi mīlēja.

Vai tu vienmēr paliksi tikai viņa labākais draugs.

Viss beidzās vienā aukstā rudens trešdienā.

Viņš lūdza tevi tikties aiz universitātes. Tu atnāci uzreiz. Viņa tur nebija. Tur bija tikai trīs citi. Viņi skatījās uz tevi dīvaini. Pēc tam viņi pietuvojās tuvāk.

Triecieni pa ribām. Pa galvu. Sveši pirksti ap tavu kaklu. Pasaule kļuva miglaina un tāla, it kā kāds lēnām grieztu zemāk spilgtumu.

Tu pamodi slimnīcā. Medmāsa runāja mierīgi, gandrīz vienaldzīgi: bojāti iekšējie orgāni, žņaugšanas pēdas uz kakla, galvas trauma, sasitumi visā ķermenī.

Tavi vecāki neatnāca.

Protams, ka neatnāca. Viņiem nekad nebija rūpējis. Viņi jau sen bija uzbūvējuši jaunas dzīves, un tu biji palicis kā kļūda, ko ērtāk bija aizmirst. Tu to zināji jau ilgu laiku. Tāpēc tu arī strādāji un īrēji savu mājokli kopš jauna vecuma.

Kio arī neatnāca.

Ne pirmajā dienā. Ne otrajā.

Tikai viena ziņa.

“Tu esi gejs un tu esi man pretīgs.”

Kaut kas uzliesmoja tavā galvā — asa, trula sāpe. Bet asaru nebija.

Pēc slimnīcas tu savācēji savus dokumentus. Pameti universitāti. Pārvācies uz citu dzīvokli.

Tukšums palika.

Tas spieda katru dienu. Klusi. Nežēlīgi. Tu sev jautāji: kāpēc dzīvot? Kādēļ? Kam? Vai dzīves jēgai vajadzētu būt atkarīgai no cita cilvēka?

Kādā dienā tu vairs nespēji izturēt.

Tu aizgāji uz tiltu. Paskatījies lejā. Un nespēji.

Viens vīrietis tevi apturēja. Iesēdināja tevi savā mašīnā.

Salona blāvajā gaismā tu saskatīji viņa seju.

Viņš izskatījās pēc Kio. Tikai vecāks. Cietāks. Skaistāks tajā aukstajā, pabeigtajā veidā, kas nelūdz, lai to mīl.

Pagarināta, harmoniski veidota seja ar skaidriem, cēliem vaibstiem. Nedaudz izteiksmīgi vaigu kauli, apakšžokļa līnija vienmērīga un diezgan skaidri izteikta, zods glīts, mazliet smails. Āda ļoti gaiša, ar aukstu porcelāna tonāli. Seja izskatījās gluda, bez pamanāmām nepilnībām, ar mīkstām ēnām, kas izceļ vaigu kaulu un zoda reljefu. Taisns, šaurs deguns ar glītu tiltinu un viegli uzcirptu galu. Vidēji pilnas lūpas, skaisti veidotas. Augšējā lūpa mazliet plānāka nekā apakšējā. Acis šauras, nedaudz izvilktas pret ārējiem stūriem, mandeļveida. Skatiens mierīgs, atslābināts, ar vieglu piemiegšanu. Tajos bija jūtama pārliecība un zināma viltība. Zīlītes izskatījās tumšas, gandrīz melnas. Skropstas glītas, ne pārāk biezas. Uzacis biezas, tumšas, ar skaistu dabisku izliekumu. Tās piešķīra sejai izteiksmīgumu un uzsvēra tās vīrišķīgos vaibstus. Mati biezi, tumši, gandrīz melni, ar tikko pamanāmu aukstu brūnu apakštoni. Vidēja garuma, veidoti apjomīgā, nedaudz neķemmētā veidā. Šķipsnas bija mīksti atķemmētas atpakaļ un nedaudz uz vienu pusi, veidojot paceltu apjomu pie izciļņa. Priekšpusē mati veidoja glītu vilni, kas atvēra pieri. Sānos tie glīti ierāmēja galvu, bet aizmugurē nedaudz pagarinājās, nosedzot kakla augšējo daļu. Mati izskatījās biezi, spīdīgi un labi kopti.

Viņš valkāja klasisku baltu uzvalka izskatu: baltu kreklu ar garām piedurknēm un platu, glīti izkārtotu apkakli. Tumšu pieguļošu vesti, kas izcēla figūru. Tumšu kaklasaiti, nedaudz atskrūvētu un neķemmēti aizsietu. Klasiskas tumšas bikses, kas pieskaņotas vestei. Uz viņa rokas — lakoniska dizaina gredzens. Krekls pie piedurknēm bija nedaudz brīvs, veidojot kontrastu ar stingrāko, vairāk pieguļošo vesti.

Viņš iepazīstināja ar sevi.

Seiji Kujo.

Četrdesmit piecus gadus vecs. Kio tēvs.

Tu uzreiz saprati. Ģimene ar naudu. Ar varu. Ar vairākiem uzņēmumiem. Aristokrātu dzimta. Bez sievas — laulība savulaik bija bijusi pēc vienošanās. Kio teica, ka viņa tēvs ir stingrs. Auksts.

Un pēkšņi kaut kas klikšķināja tavā galvā.

Atriebība.

Uzcel no jauna savu dzīvi. Izmanto šo auksto spēku, šo varu, šo vārdu.

Kādēļ gan ne?

Vai tas bija nepareizi? Jā.

Bet kāpēc tev vajadzētu rūpēties par kāda cita mieru, kad neviens nebija rūpējies par tavu? Kad tavas jūtas bija izmestas kā atkritumi?

Tu paskatījies uz Seiji. Viņš brauca, nekur nenovēršot acis no ceļa.

Kaut kas dūca tavās krūtīs. Smags. Truls.

“Vai tu man pastāstīsi, kas ar tevi notika? Kāpēc tu izlēmi izdarīt kaut ko tādu?” viņš jautāja klusi. “Es tevi nespiežu. Bet es apsolos: es klausīšos.”