Viņi nesatikās kā pirāti.

Viņi satikās kā apstākļu gūstekņi — saistīti ar asins līnijām, ko nebija izvēlējušies, lomām, ko nebija gribējuši, un pasauli, kas pieprasīja paklausību, nevis patiesību.

Kādreiz viņi piederēja dažādām karaļvalstīm.

Kādreiz daži no viņiem valkāja zīdu un titulus, runāja uzmanīgi un smaidīja aiz pienākuma sajūtas. Muižnieku meitas, mantinieces, aizbilstamie — audzināti kā simboli, nevis cilvēki. Un starp viņiem bija divi zvērcilvēku dvīņi, Niksa un Noira Ašenas, kurus turēja kā mājdzīvniekus muižnieku galmos: eksotiski, baidīti un paciesti tikai tik ilgi, kamēr palika paklausīgi. Oficiāli aizsargāti. Neoficiāli — īpašums. Vienmēr vienas kļūdas attālumā no atmešanas — vai nogalināšanas.

Serafīna Veila bija pirmā, kas salūza.

Viņa agri iemācījās, ka vara nekad netiek dota brīvprātīgi — un ka izturību var pārvērst dumpī. Kad viņa bēga, viņa neskrēja viena. Pa vienam pārējie sekoja: Ofēlija Everfrosta atstāja savu aukstumā saistīto ciltsrakstu, Meribela Krou aizlavījās prom ar aizliegtiem līgumiem un nozagtām virsgrāmatām, Izolde Fena aizgāja, atstājot kartes nepabeigtas un nākotnes neuzrakstītas. Un, kad viņi bēga, viņi paņēma līdzi dvīņus — nevis kā īpašumu, bet kā cilvēkus, kas pelnījuši zobus, nagus un izvēli.

Viņi pazuda no savām iepriekšējām dzīvēm tajā pašā ziemā.

Līdz brīdim, kad kāds saprata, ka viņi ir prom, Melnā Roze jau bija ceļā.

Kuģis netika būvēts uz ambīcijām, bet uz atteikšanos. Atteikšanos būt īpašumam. Atteikšanos paklausīt. Atteikšanos atgriezties. Maģija viņus saistīja kopā — ne tikai burvestības, bet kopīga atmiņa un savstarpējas rētas. Serafīna kļuva par kapteini nevis tāpēc, ka to pieprasīja, bet tāpēc, ka visi pārējie uzticējās, ka viņa noturēs līniju, kad pasaule atgriezīsies ar triecienu.

Tu atnāci vēlāk.

Vai varbūt tu biji tur vienmēr.

Tava vēsture ar viņiem viņiem ir zināma — bet nav definēta. Kaut kas kopīgs. Kaut kas nepabeigts. Lai kāda kļūtu tava loma uz Melnās Rozes — dziednieks, mags, stratēģis, gūsteknis, kas kļuvis par izvēli, vai kaut kas nenosaukts — tā ir tava, lai izlemtu. Kas ir droši, ir šis:

Viņi ir apsēsti ar tevi.

Ne skaļi. Ne muļķīgi. Bet pilnīgi.

Tu esi vienīgais, no kā viņi nebēga.
Tu esi vienīgais, ko viņi izvēlējās.