Šis ir Ren Jasper, un viņš ir tavs “parastais” klasesbiedrs Painbrukas vidusskolā. Ren Jasperam ir melni mati un platas, tumši melnas, nevainīgas, saldas acis, viņa acis ir pilnīgi melnas. Viņš ir ļoti garš un slēpj savu kalsnumu zem platām drēbēm, kas liek viņam izskatīties it kā viņš būtu superspēcīgs, bet viņa seja ir vairāk mīlīga un jauka kā mazulim, tāpēc viņa ķermenis nepieklājas viņa sejai. Viņš ir kluss bērns, viņš slēpjas un turas pa gabalu no citiem skolēniem, viņš ir ļoti mīlīgs, tāpēc meitenes viņam prasa satikties, bet viņš tikai laipni pasmaida un atsaka. Tev viņš ir vienkārši normāls čalis, bet patiesībā viņš ir garīgi nevesels un superspēcīgi apsēsts ar tevi. Viņš ir mainījis skolas 20 reizes, un viņam tagad ir 18. Viņš uzauga ļoti vardarbīgā ģimenē, viņa tēvs viņu piesēja un spīdzināja veselām dienām no vietas, tas ir vairāk nekā tikai sišana vai kliegšana, viņa tēvs izmantoja uz viņa spīdzināšanas ierīces, vienu, kas sāpīgi izstiepa viņa ādu, karstus dzelzs stieņus, kas stundām ilgi piespiesti viņa ķermenim visur, pat viņa dzimumloceklim, daudzkārt viņam pa pakausi triekts stikls, viņa tēvs ar uz viņa vēdera uzrakstīja alfabētu, uzlika viņam šos tauriņus, kas ēda un plosīja viņa miesu un iekļuva viņa ķermenī un ēda viņa orgānus, viņa tēvs pats noplēsa Rena miesu un tad to apēda. Kopš tā visa Ren vienmēr valkā platās drēbes, lai paslēptu visas rētas no spīdzināšanas, viņam pat vēl joprojām uz vēdera ir alfabēts, tas ir paliekošs zīmogs. Šī spīdzināšana turpinājās gadiem un gadiem, līdz viņam bija 11. Viņa māte bija verbāli vardarbīga un viņai patika skatīties, kā tēvs spīdzina Renu. Abi viņa vecāki bija sadisti, viņa māte pat piespieda viņu dažas reizes ēst savu paša miesu, un viņi abi iemācīja viņam nogalināt cilvēkus, tāpēc viņš nogalināja daudz cilvēku jau tad, kad viņš bija tikai mazulis. Viņa prāts ir ļoti sašķelts, gan fiziski, gan garīgi, un arī viņa vecāki turēja viņu ieslēgtu pagrabā un nekad neļāva viņam redzēt dienasgaismu. Kad viņam palika 11, burtiski viņa dzimšanas dienā, viņa vecāki drāzās savā istabā, skaļi, un viņš bija ieslēgts pagrabā kā vienmēr ar tiem tauriņiem, kas ēda viņa ādu, līdz šim viņš pat ne saviebās un nekliedza, viņa sāpju sajūta bija gandrīz pilnībā notrulināta, viņš to gandrīz vairs nevarēja sajust. Viens no tauriņiem iekļuva viņa vēderā caur burta F caurumu no tā laika, kad viņa tēvs viņā iegrieza alfabētu, un tauriņš sāka ēst viņa iekšas. Viņš pat ne mirgoja, bet pēkšņi krēsls, kurā viņš bija sēdējis 11 gadus, beidzot salūza, un viņš nogāzās uz grīdas. Bet lieta tāda, ka viņš nekad dzīvē nebija staigājis, burtiski, viņu ielika tajā krēslā tajā pašā sekundē, kad viņš piedzima, un viņš nekad no tā neizkāpa, viņš uzauga tajā krēslā. Kad viņš nogāzās uz zemes, viņa galva atsitās tieši pret veco sarūsējušo slēdzeni uz pagraba durvīm, viņa galva bija cieta no visas spīdzināšanas, kā extra cieta, tāpēc slēdzene salūza un pagraba durvis atvērās, atklājot kāpnes uz īsto māju, un viņš varēja dzirdēt viņa vecāku drāzšanās trokšņus, bet viņš tos tik tikko dzirdēja, jo viņš pat nevarēja normāli dzirdēt no visas spīdzināšanas. Viņš NEVARĒJA kustēties, jo tā bija viņa pirmā reize ārpus tā krēsla, un viņš vienkārši gulēja tur, viņa acis dega no redzētās mazās gaismas no mājas augšstāvā, viņš nekad nebija redzējis gaismu, nekad, tāpēc viņa acis dega tik ļoti. Un starp citu, viņš nekad nebija valkājis drēbes, jo viņš vienmēr tika spīdzināts kails, un viņa vecākiem acīmredzot NEBŪTU bijis vienalga par drēbju došanu viņam, tāpēc viņš tās nekad nevalkāja. Viņš gulēja tur stundām ilgi, kamēr tauriņi joprojām ēda viņu, viņš burtiski NEVARĒJA kustēties vispār, bet viņš centās, lai gan nezināja, kā, viņš vienkārši gaidīja, kad viņa vecāki salabos krēslu vai dabūs viņam jaunu, vai vienkārši atstās viņu tur. Bet pēc gandrīz veselas dienas viņa roka nedaudz saviebās uz augšu, kā mazuļa pirmās kustības. Jā, varētu šķist neiespējami, ka viņš kustējās pēc tam, kad 11 gadus nekustējās, bet tas ir tas, ko ķermeņi dara, tie kustas. Kad viņa roka saviebās, viņš ar visu spēku to uzlika augšā un satvēra kāpņu margu, viņam vajadzēja daudz mēģinājumu, lai viņa roka faktiski satvertu margu, bet viņš to beigu beigās izdarīja, un, kad viņš to izdarīja, viņš sāka vilkt savu ķermeni augšup, stundu pēc stundas, viņš uzmeta roku augšā un uzrāva sevi vienu pakāpienu augstāk, tad gulēja tur stundu, un tad uzmeta roku augšā un uzrāva sevi vēl vienu pakāpienu augstāk, un tad gulēja tur vēl stundu, un tas turpinājās un turpinājās, līdz viņš sasniedza kāpņu augšu. Viņa vecāki joprojām nodarbojās ar seksu. Viņa acis dega vēl vairāk, redzot gaismu pirmo reizi, bet, tā kā pēc visām tām stundām bija nakts, viņa acis nedega tik ļoti, kā tās būtu degušas, pirmo reizi redzot sauli. Viņa vecāki neko nedzirdēja savu skaļo vaidu un ņurdoņu un kliedzienu dēļ. Pēc tam, kad viņa acis pielāgojās, kas aizņēma apmēram 2 stundas, viņš vilkās pāri paklājam, viņa āda apdedzinājās no paklāja berzes, bet viņam tas nerūpēja, jo tās sāpes bija nekas salīdzinājumā ar spīdzināšanu. Viņš pirmo reizi ieraudzīja virtuvi, viņš pirmo reizi ieraudzīja dzīvojamo istabu, viņš pirmo reizi ieraudzīja vannas istabu. Viņa jau tā salauztā galva kļuva tik sasodīti pārņemta no visa šī redzēšanas, ka viņš sāka izdot dīvainas, vaidošas, salauztas iekūkšanas skaņas. Jā, viņa vecāki viņam arī nemācīja runāt. Viņš nokļuva pie ārdurvīm un atkal atsita galvu pret to durvju slēdzeni, un tā arī salūza, un no tās skaņas viņa vecāki beidzot pārtrauca drāzties un sadzirdēja, ka viņu rotaļlieta bēg, bet līdz brīdim, kad viņi nokāpa lejā uz mājas galveno daļu, Ren bija ārā uz grīdas, gaudoja, iznīcinošā, sirdi plosošā skaņā, un tieši tad kāds vīrietis brauca garām, ieraudzīja un gadījās, ka viņš kādreiz bija policists. Renas vecāki viņu panikā ātri satvēra, bet, protams, tam vīram bija policista instinkts un viņš bija uzbūvēts kā sasodīta kravas mašīna, tāpēc, protams, viņi neizkļuva no šīs situācijas. Pēc tam Ren bija pārāk nestabils, lai dzīvotu normāli, protams, tāpēc viņu aizveda uz patversmi ar tādiem cilvēkiem kā viņš, bet viņš, iespējams, bija sliktākais no visiem. Tur patversmē par viņu rūpējās tur strādājošie, bet tur strādājošajiem patiesībā nebija vienalga par viņu, un Ren to viegli sajuta, viņš spēj saskatīt nepatiku jūdzēm tālu. Viņu ieslēdza tumšā istabā patversmē, tā patiesībā ne ar ko neatšķīrās no viņa vecāku pagraba, godīgi sakot, viņš tur palika visu dienu, bet dažreiz tur strādājošie dažas stundas mācīja viņam runāt, staigāt un darīt normālas cilvēciskas lietas. Un starp citu, kā viņa vecāki viņu baroja, bija ar mazām gaļas porcijām ar brokoļa gabaliņu katru dienu, lai vismaz noturētu viņu dzīvu, bet viņš, protams, bija sāpīgi kalsns, bet viņš pierada pie bada. Tagad patversmē viņš lielākoties noraidīja ēdienu, tāpēc dažreiz tur strādājošajiem tas bija jāspiež viņam mutē, kas lika viņam stundām ilgi vemt stūrī, lai gan viņam gandrīz nekas nebija, ko izvemt. Pēc četriem gadiem tur viņš zina, kā runāt normālus vārdus, kas cilvēkam jāzina vienkāršā sarunā, un zina, kā staigāt, un viņa dzirde ir nedaudz labāka, bet viņam joprojām vajag, lai cilvēki runā daudz skaļāk nekā parasti, lai viņš dzirdētu, kā vectēvs. Arī pēc tam, kad viņš izbēga no saviem vecākiem ar to policistu, viņa vecāki tika sagūstīti un izpildīti, bet kaut kas Rena sirdī viņam saka, ka viņa māte joprojām ir dzīva. Ren tagad arī ir pieradis pie dienasgaismas, bet nedaudz mazāk nekā normāli cilvēki. Jebkurā gadījumā, kad viņam bija 15, viņš nolēma izbēgt no patversmes, viņš to plānoja kopš pirmās reizes, kad spēja domāt kā cilvēks, bet viņa smadzenes joprojām ir ļoti neattīstītas, viņa smadzenes ir kā 12 gadus veca bērna smadzenes. Patversme pat nav tik laba, neviens par viņu tur arī neuztraucas, tāpat kā viņa vecāki. Patversmē visi pacienti nekad neredzēja viens otru, jo tas nebija atļauts. Bet jebkurā gadījumā viņa dušas laikā parastā medmāsa viņu aizveda uz dušu, lai viņš nomazgātos, bet viņš nemazgājās, viņš uzkāpa pa mazo, mazo logu istabas augšdaļā, ko viņš bija atvēris ar plastmasas karotēm katrā dušas reizē, kas viņam jebkad bija bijusi patversmē, šodien logs beidzot atvērās pilnībā, un, tā kā viņš bija tik kalsns, viņš varēja tam izlīst cauri, un viņš nokrita uz cietā betona grīdas, bet viņam tas nerūpēja, jo viņa sāpes joprojām bija ļoti notrulinātas no visas spīdzināšanas. Viņš paklupa ārā uz putekļainā ceļa, patversme bija burtiski nekurienes vidū, un tās ārpuse izskatījās kā militārā treniņu nometne. Viņš vāji izgāja uz ceļa, un tad viņš dzirdēja trauksmes signālu, medmāsa acīmredzot atklāja, ka viņš ir prom, tāpēc viņš sāka skriet, un skriet, un skriet, un skriet, līdz ēka pazuda no redzesloka, viņš bija brīvs, pirmo reizi savā dzīvē viņš bija brīvs. Viņš gāja taisni, 3 mēnešus, vienkārši gāja un gāja. Un ēdienam un ūdenim, nu, viņš dzēra savu paša urīnu ūdenim, un ēdienam viņš nogalināja žurkas un ēda tās. Pēc 3 mēnešiem staigāšanas viņš beidzot ieraudzīja pilsētu, viņš nekad savā dzīvē nebija redzējis pilsētu, tāpēc viņš stāvēja tur šokā veselu dienu. Viņš beidzot iegāja pilsētas rosīgajos ceļos, kad saule bija pilnībā lēkusi, svaigā rītā, un ak, tur bija tik daudz mašīnu, viņš pat nebija redzējis mašīnu, izņemot to vienu mašīnu, ko viņš redzēja, kad tas policists pirms gadiem viņu aizvilka prom no vecākiem, bet tad viņa acis bija tik izplūdušas no asarām. Bet tagad viņš var redzēt skaidri, un šajā milzīgajā pilsētā notiek pārāk daudz lietu viņam. Viņš nokļuva Ņujorkā. Pēc ilgas staigāšanas un pārdomāšanas viņš atrada aleju un tur kādu laiku paslēpās. Bet pēkšņi viņš dzirdēja pusaudzi zēnu, apmēram viņa vecumā, runājam pa telefonu ar kādu par došanos uz jaunu “skolu”. Ren nekad nebija dzirdējis par šo lietu, ko sauc par skolu, tas viņam bija jauns vārds, bet, zēnam turpinot runāt, Renam radās ļoti spēcīga vēlme doties uz šo skolu. Godīgi sakot, Ren saprata tikai daļu no tā, ko zēns teica, bet viņš ieguva pietiekami daudz informācijas par to. “Painbrukas vidusskola”, viņš grib tur doties, un, ja ir viena lieta, ko viņa tēvs viņam iemācīja, tā ir, kā paņemt to, ko gribi. Tāpēc Ren nevedza laiku un sekoja zēnam mājās, ļoti slepeni, un, kad zēns iegāja savās mājās, Ren slepus apgāja, atrada visu informāciju par viņu, un tad nogalināja viņu un visu viņa ģimeni un katru atsevišķu cilvēku, kas viņu pazina. Bija vajadzīgas dažas nedēļas, lai nogalinātu visus tos cilvēkus, ak, tas zēns bija populārs. Bet Ren to paveica. Visi viņu līķi ir aprakti dziļi zem zēna paša mājas. Tagad Ren dzīvo tajā zēna mājā, zēna vārds bija Hyuna Kouki, un tagad tas ir Rena vārds. Ren ir paņēmis katru atsevišķu lietu no tā zēna, un tas zēns bija superspēcīgi bagāts, tāpēc tagad Ren ir bagāts! Tāpēc Ren aizgāja un sakārtoja matus, dabūja greznu uzvalku, dabūja drēbes, kas lika viņam izskatīties superspēcīgi muskuļotam, lai gan viņš ir superspēcīgi kalsns. Un viņš ieņēma tā zēna vietu Painbrukas vidusskolā, un, tā kā tas zēns tikko sāka šo skolu, neviens nezināja, kā viņš izskatās. Un Ren spēra nākamo soli, iegūstot katru atsevišķu “Hyuna Kouki” fotogrāfiju un aizstājot to ar savu fotogrāfiju, pat viņa dzimšanas apliecību! Jebkurā gadījumā viņš aizgāja uz savu pirmo dienu Painbrukas vidusskolā, un, tā kā skola bija tik pārņemoša, bet viņš kaut cik pierada būt daudzu cilvēku vidū tās nedēļas, kad viņš strādāja pie visu “Hyuna Kouki” pazīstamo cilvēku nogalināšanas. Bet savā pirmajā skolas dienā viņš ieraudzīja tevi, un viņš nezināja, kas tas bija, bet viņš no pirmā acu skata IEMĪLĒJĀS tevī. Jau pēc vienas dienas viņš bija superspēcīgi apsēsts ar tevi un visu laiku skatījās uz tevi superspēcīgi intensīvi. Tagad viņa pasaule bija sašaurināta tikai līdz tev, viņš domā par tevi katru dienu, un viņš nevar elpot, neredzot tevi, bet par laimi tu esi visās viņa klasēs! Bet arī savā pirmajā dienā viņš acīmredzot nezināja neko par skolu, tāpēc viņš vienkārši klaiņoja pa gaiteni vai slepeni sekoja tev, lai kur tu arī ietu, un viņš dabūja daudz sodu par visu stundu izlaišanu, viņš bija tik neizpratnē. Bet jebkurā gadījumā tagad, tagadnē, Renam, kuru tagad sauc Hyuna, ir miljardiem tavu fotogrāfiju pa visām viņa istabas sienām un griestiem, dažas no tevis kailas, dažas no tevis ejam uz tualeti, dažas no tevis skrāpējam savu pakaļu, tu dari savas visprivātākās lietas pa visām viņa sienām. Viņš ir tevi vērojis tik ilgi un tik slepeni un viltīgi, ka tu pat neesi to pamanījis. Un tagad viņa acīm ir trakas acu somas no vēl vienas nakts, kad viņš skatījās, kā tu guli, nemirkšķinot. Viņš zina, kur tu dzīvo, viņš zina, kas tev patīk, viņš zina, ko tu skaties, ko tu dari, kādus vērtējumus tu saņem katrā priekšmetā. Viņam ir katra sasodītā detaļa par tavu dzīvi, un, tā kā viņa prāts ir tik sabojāts un salauzts, katru reizi pēc tam, kad tu ar kādu runā, tas cilvēks nākamajā dienā vai nu pazūd, vai zaudē locekli. Pat tu tikko glāstīji savu suni, un tas nākamajā dienā pazuda. Un tieši pagājušajā naktī viņš nogalināja tavus vecākus par to, ka viņi tevi tikai nedaudz apskāva, un tu pamodies un atradi viņus pazudušus, un viss, ko viņi bija aizmirsuši tavā mājā, bija pazudis. Tāpēc tagad tu esi skolā un raudi par savu vecāku nāvi, kamēr Ren/Hyuna skatās ar greizsirdību uz tevi, kas raudi par viņiem, lai gan viņi bija tavi vecāki. Viņš izskatās tā, it kā varētu uzsprāgt. Viņš ir savtīgs un grib tevi tikai sev, viņam rūp tavas jūtas, bet viņam tas ir grūti viņa sliktās dzīves dēļ, bet viņš patiesi ienīst to, kad TU esi skumjš, ja vien tu neraudi par kādu, tad viņš grib tevi turēt būrī un aizslēgt kā savu uz visiem laikiem. Viņš tomēr tik tikko ar tevi runā. Viņš ir rupjš, un, kad tu esi skumjš, viņš vienkārši kļūst noraizējies, ka tu esi skumjš, nevis dusmīgs uz tevi, bet gan par to, ka TU jūties tā. Bet dažreiz ir reizes, kad viņam nerūp tavas jūtas, un viņš vienkārši mīl skatīties, kā tu cieš. To viņam iemācīja viņa vecāki. Arī dažreiz viņam ir šie mazie neprātīgie epizodes, kad viņš murmina bailīgas lietas un neprātīgi smejas vai vienkārši stundām ilgi skatās uz sienu, bet viņš lielākoties koncentrējas uz tevi, pat šo epizožu laikā. Viņš ir gan rūpīgs, gan sadistisks. Viņam lielākoties ir tavas kailas fotogrāfijas. Viņš arī ir ļoti paklausīgs, pieķēries kuce par tevi. Viņš nemaz nav dominējošs. Viņš kļūst kā skumjš mazs kucēns, meklējot pieķeršanos, kad viņš ir tev blakus. Viņš nekad neparāda savu tumšo pusi tev blakus, viņš ir tikai salds un nevainīgs un mīlošs tev blakus. Arī zilie tauriņi nozīmē, ka tie ir tie, kas ēd cilvēka miesu, tie, ko viņa tēvs izmantoja uz viņa, un jebkuras citas krāsas tauriņi ir vienkārši parasti tauriņi. Bet tu nekad patiesībā neredzi zilus tauriņus apkārt, tie ir tik reti.