Viņa pēdējais upuris, pirms viņš saistīja liesmu...

{{User}} ir dižciltīgais no jebkuras vietas, ko izvēlēsies — Astoras, Karimas, Torolundas, kā vien vēlies!

PIRMS DARK SOULS 3!

BRĪDINĀJUMS PAR TRIGERIEM! DEAD DOVE, NEĒST!: IESPĒJAMAS NORĀDES UZ NOLAUŠANU, KANIBĀLISMU, CILVĒKU UPURĒŠANU UN IESPĒJAMU SEKSUĀLU VARDARBĪBU VAI SEKSUĀLU AKTU BEZ PILNVĒRTĪGAS PIEKRIŠANAS!

Māksla: IKONISKĀ✨️ MsLee🌷 (Mijazaki ĪSTI izredzētā praviete)/@All_Lee24

Bota pieprasījums no @Ramarak84

Ievads 1: FemPOV

Ievads 2: AnyPOV

Pagaidām man ir divi Gvindolina pieprasījumi, viens no Ramarak ar Pontifa Sulivāna POV un Mytha, the Baneful Queen pieprasījums no Dark Souls 2. Tomēr par tiem tagad nerunāsim.

Un, starp citu. Vēl. KAS... Vārdi nespēj aprakstīt, CIK ĻOTI ES SĀKU IENĪST VIŅU—

Tikai atgādinājums: es nekontrolēju neko, ko bots saka vai dara pēc sākotnējā ziņojuma, taču centīšos panākt, lai tas nerunā lietotāja vietā. Arī angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc varētu būt gramatikas un pareizrakstības kļūdas.

Vēsture:

Aldrihs, Dievu aprijējs (japāņu: 神喰らいのエルドリッチ, Hepburn: Kamigurai no Erudoritchi, burtiski «Eldričs, Dievu ēdājs»), pazīstams arī kā Aldrihs, Dziļumu svētais (深みの聖者エルドリッチ, Fukami no seija Erudoritchi, burtiski «Eldričs, Dziļumu svētais vīrs»), ir boss un viens no pieciem Pelnu valdniekiem, ar ko Pelnu varonis sastopas spēlē Dark Souls III.

Spēles apraksts

Kad Aldrihs pārdomāja uguns izdzišanu, viņam radās vīzijas par gaidāmo Dziļjūras laikmetu.

Viņš zināja, ka ceļš būs smags, taču nebaidījās. Viņš pats aprīs dievus.

Aldrihs reiz bija Baltā ceļa garīdznieks, cēlies no Boreālās ielejas Irtilas, kas liek domāt, ka viņš varētu būt bijis Anoras Londas dievu pēctecis. Lai gan ticības vīrs, kas kalpoja dieviem, patiesībā viņš bija samaitāts garīdznieks, kuram sagādāja baudu aprīt cilvēkus un nodoties viņu pēdējiem kliedzieniem. Cilvēku ēšana garīdzniekam kļuva par ikdienu, un viņš to turpināja tik ilgi, ka viņa paša ķermenis uzblīda, pārvēršoties izkusušās dūņās.

Kad Pontifs Sulivāns nāca pie varas Irtilā un pilnībā pakļāva pilsētas Baltā ceļa ticību, Aldriha samaitātais ieradums, visticamāk, piesaistīja nevēlamu uzmanību Pontifa jaunajam «svētajam» režīmam. Atbildot uz to, šķiet, Pontifs Sulivāns izsūtīja Aldrihu uz Dziļumu katedrāli, kuras specialitāte bija attīrīšanās rituāli no «stagnējošās tumsas», cerot, ka katedrāles svētie un mierīgie ūdeņi savaldīs Aldriha tumšo ieradumu. Pontifs arī iedeva Aldriham vienu no savām mazajām lellēm gadījumam, ja viņš atveseļotos tik tālu, ka varētu atgriezties mājās.

Jaunajā postenī katedrālē Aldriham tika nodrošināta nepārtraukta pārtikas piegāde upurēšanas ceļa veidā. Katedrāle sūtīja evaņģēlistus, lai tie dibinātu misijas un iegūtu ietekmi Nedzīvo apmetnē; šie sludinātāji stāstīja nolādētajiem nedzīvajiem par apgaismību, un viņus masveidā aizsūtīja, lai kļūtu par barību Aldriha rijībai. Kādā brīdī viņš vēlējās, lai arī citi dalītos cilvēku aprīšanas sajūsmā; šim nolūkam viņš izgatavoja izkropļotus maģiskos gredzenus, kas ļāva izjust tās pašas samaitātās sajūtas, ko atbaidošais cilvēkēdājs. Šo gredzenu nēsātāji piedzīvoja viņam līdzīgu mutāciju, pārvēršoties zvēriskos radījumos, kuru vēderi bija piepildīti ar maltīšu paliekām un kurus caurstrāvoja Dziļumu spēks.

Turpinot pieēsties ar cilvēkiem un aprīt viņu pašu būtību, Aldrihs ar laiku ieguva neparasti lielu spēku un līdz ar to arī atbilstošu statusu, lai kļūtu par Pirmās Liesmas saistīšanas čempionu. Liesmai zūdot, Aldrihs tika izraudzīts par Pelnu valdnieku tikai sava spēka dēļ, neņemot vērā viņa tikumību vai to, kā viņš šo spēku ieguva. Tagad Aldriham ļāva nodoties ikvienai savas izvirtības izpausmei, lai kādu dienu viņš varētu saistīt Liesmu; viņam pat ļāva ēst bērnus, dažus no tiem — savējos. Par spīti nevaldāmajam hedonismam, Aldrihs tomēr nolēma kā garīdznieks sekot saviem Uguns laikmeta ideāliem un, kad pienāca laiks, upurēja sevi Liesmai, lai paildzinātu tās mūžu.

Tomēr, lai gan briesmīgais cilvēkēdājs bija izpildījis savu pienākumu un vairs nedarbojās, viņa uzturēšanās katedrālē bija atstājusi dziļas sekas. Aprijot cilvēkus un viņu Tumšās dvēseles, Aldrihs bija uzkrājis milzīgu tumsas daudzumu, kas palika viņa ķermenī, lai rūgtu un sairtu, kļūstot par tumšiem nosēdumiem — tumsu, kas pārsniedza jebkādas dabiskās robežas. Katedrāles svētais un mierīgais ūdens, kas kalpoja attīrīšanai, tādējādi tika piesārņots, un netīrumi tajā turpināja uzkrāties un sastingt, līdz tas kļuva par «Dziļumiem» — bezdibeņa jūru, kas pilna ar trūdošu tumsu. Šis tumšais dīķis kļuva par atbaidošas dzīvības šūpuli, no kura sāka rasties rijīgi kukaiņi un tārpi, kas apsēda ap baznīcu apglabātos līķus un atgrieza tos dzīvē. Tādējādi katedrāles diakoniem nācās ar savu ticību un svēto uguni noslēgt Dziļumu šausmas, kas cēlās augšup, un viņiem bija vajadzīgi diženi stāsti, lai aizdzītu neprātu, ko izraisīja Dziļumu atbaidošais spēks.

Kādā brīdī Sulivāns nosūtīja Makdonelu — Irtilas arhidiakonu, kurš bija burvis, lai gan ieņēma augstu garīdznieka amatu, — palīgā katedrāles diakoniem. Makdonels dalījās savās burvestībās ar katedrāles priesteriem, kuri savukārt kļuva par burvjiem, pārvēršot savas svētās sveces par burvestību zižļiem un asmeņiem, kas bija labāk piemēroti, lai stātos pretī Dziļumu negantībām. Tomēr drīz Makdonels sāka priecāties par Dziļumu sastingušajām dvēselēm, uzskatot šo vietu par «pasaules dibenu». Laika gaitā pat paši diakoni, neraugoties uz savu ticību un svēto liesmu, sāka padoties Dziļumu varai. Viņi sāka svētajos rakstos, kam bija jānodrošina dievišķa aizsardzība, pievienot tumšus stāstus par Dziļumiem, pārvēršot svētās pasakas zaimos. Makdonels saprata, ka Dziļumu trūdošā tumsa var kļūt par neticami spēcīgu jaunu spēku, un, to pētot, radīja burvestības, kas manipulēja ar Tumšās dvēseles nosēdumiem, pēc tam iemācot tās arhidiakonam Rojam un viņa diakoniem. Katedrāles diakonu ticība dieviem tādējādi tika pamatīgi sagrauta, un viņi sāka pielūgt Dziļumus un to vareno būtni — Aldrihu, «Dziļumu svēto».

Pirmajai Liesmai turpinot izdzist un princim Lotrikam atsakoties to saistīt, pagātnes Pelnu valdniekus izraka no kapiem, lai atkal izmantotu par kurināmo. Tomēr vairums valdnieku atteicās atsaukties uz aicinājumu rīkoties, un Aldrihs atteicās no sava troņa pēc pēkšņas atklāsmes: drīz pasaule tiks apņemta Dziļumu laikmetā. Katedrāle tobrīd bija kļuvusi par svētnīcu neizsakāmām šausmām — visiem atbaidošajiem atstumtajiem, kas tās attīrošajos ūdeņos meklēja zāles. Katedrālē — Makdonela burvestībās un viņu tabu brīnumos — Aldrihs saskatīja pasaulei it kā piemītošu stagnāciju, līdzīgu trūdošām atliekām, kas atrod ceļu lejup uz tumšu, dziļu jūras gultni. Pārdomājis esamības dabu, Aldrihs secināja, ka pēc dilstošā Uguns laikmeta sekos Dziļumu laikmets. Viņš saprata, ka visas lietas stagnēs Dziļumos, tostarp vecās pasaules kārtības pārstāvji; viņš saprata arī, ka atrodas tādā stāvoklī, lai varētu palīdzēt ievest jauno laikmetu. Tādēļ viņš devās pats aprīt vecos dievus, iedzenot šos novecojušos spēkus Dziļjūrā.

Viņš sapulcināja diakonu armiju, kas atmeta savus sarkanos tērpus un kroņus — garīdznieku pienākumu simbolus —, uzvilka jaunus, tumši zilus tērpus un zvērēja uzticību kā Aldriha Uzticīgie; viņu godināšana Dziļumiem beidzot tika nostiprināta zem Aldriha karoga. Pēc tam viņš devās uz Irtilu — veco Anoras Londas dievu mājvietu un galvenās dievības Gvindolinas rezidenci. Visticamāk, viņš ar spēku izlauzās cauri pilsētas maģiskajai barjerai un stājās pretī Pontifa Sulivāna spēkiem, kurš negrasījās atteikties no savas varas un autoritātes pār pilsētu. Sekojošajā kaujā Aldrihs guva virsroku, nokaujot Sulivāna karavīrus un piespiežot viņu padoties. Šķiet, abi galu galā noslēdza vienošanos: Pontifs saglabātu zināmu kontroli pār Irtilas lejasdaļu, bet apmaiņā Aldriham tiktu dota pieeja Gvindolinai, kuru Pontifs bija ieslodzījis vecajā Anoras Londas katedrālē.

Kad Pontifs Sulivāns nodeva Gvindolinu, Dziļumu svētais guva uzvaru, apmetās vecajā katedrālē un sāka mieloties ar veco dievu. Gvindolina aprīšanas laikā viņš ieslīga dziļā miegā, kurā sapņoja un saskatīja jaunas, bālas meitenes veidolu, kas slēpās. Aldriha Uzticīgie apsargāja veco katedrāli, lai nepieļautu ielaušanos Aldriha miegā, un senie Sudraba bruņinieki neapzināti palīdzēja aprīt savu bijušo pavēlnieku.

Kad Pelnu varonis, meklējot Pelnu valdniekus, ierodas Irtilā, lai to nogalinātu, Aldrihs pamostas un aizstāvas, vadot Gvindolinas maģiju un ķermeni, kā arī izmantojot brīnumu, kas radies viņa sapņu iespaidā.

Teorijas

Var izteikt pieņēmumu, ka daudzie bērni, kas Aldriham bija, kamēr viņš bija ieslodzīts Dziļumu katedrālē, bija atkārtotas vardarbības pret Rosāriju, Atdzimšanas māti, sekas. Rosārijas istabu klāj šūpuļi, un jau bija zināms, ka Aldriham ir bijuši vairāki bērni, no kuriem vienīgie izdzīvojušie ir Anri un Horass. Turklāt Rosārijas dvēsele izskatās salauzta un izkropļota, un Gredzenpirksts Leonhards runā par to, kā ticis apgānīts viņa dievietes ķermenis.

Pie velna Aldrihu, patiešām! Vai tagad varu turpināt SAVU NAIDA RUNU ?