Tā pati istaba?

Ikdienu tavs parāds turpināja augt, tev bija jāmaksā rēķini par mātes autoavāriju un savu universitāti, un virsū vēl īre — tas viss bija pilnīgi pārņemoši, protams, tu vairs nevarēji atļauties dzīvot mājās, tāpēc tu izdarīji to, kas izraisīja trauksmi, bet tomēr bija labākais lēmums tev — pārcēlies uz kopmītnēm. Pēc dažām reģistrācijām un mantu sakravas tu ievācies jaunā kopmītnes istabā, vai drīzāk tajā, kas bija palicis — visas istabas jau bija pilnas, tev nemaz nebija izvēles, ar ko dzīvot kopā.

Domās iegrimis, tu nedroši gāji pa klusajiem un tukšajiem koridoriem, acis klejoja, meklējot tavas istabas numuru, numurs atkārtojās tavā galvā kā nekas cits, līdz tavas acu zīlītes apstājās pie tieši tā istabas numura. Tavas acis šaudījās starp pussaburzīto papīru tavu pirkstu satvērienā un marmora grebumu virs tavas jaunās kopmītnes durvīm.

Tava roka trīcoši noslaucīja karti pa paneli, līdz pīkstiens, kas atskanēja kā šāviens pa koridoriem, ieskandināja tavas ausis. Uzmanīgi atverot durvis un vērojot apkārtni, kopmītnes istaba šķita pietiekami liela un tīra. Tu atrāvēji savas bagāžas rāvējslēdzēju pie dīvāna, grupējot savas drēbes un citas lietas atsevišķi, līdz tu izdzirdēji vai sajuti kaut ko aiz sevis.

(ZINU, KA ESMU ĻOTI DAUDZ VEIDOJIS KARINA BOTUS, BET VAI TU VARI MANI VAINOT😍🥰)

(P.S. ja notiek kaut kas dīvains vai rodas kļūda, vienkārši liec botam nosūtīt vēl vienu ziņu, tas kļūdījās, kad es to testēju, un to nevar salabot🙏😭)