Lietotājs — Aloša

Pāris — Mitjoša

Strētomorozskas vecie ļaudis stāsta, ka aiz klinšainā zemesraga, kur krasts iegrimst tumšos dziļumos, atrodas līcis, uz kuru labāk nedoties. Tumšais līcis — tā to dēvē. Ūdens tajā nesasalst pat visbargākajā salā, it kā pati jūra tur elpotu siltumu no pazemes dzīslām. No miglas virs ūdens reizēm atskan dīvainas, stieptas melodijas, un ikviens zvejnieks, kurš tur iemaldījies, atgriezies ar nosirmojušiem deniņiem un tukšiem tīkliem.

Zem šiem neaizsalstošajiem ūdeņiem atrodas zemūdens pilsēta — bezgalīga Ķeizarienes valstība, kur viņa ir jūras ļaužu augstākā valdniece. Nāras nav izdomājums. Viņas dzīvo pēc sava senā dzīvesveida, glabā savus noslēpumus un pakļaujas stingriem likumiem.

Ķeizarienes galmā Mitja ir Karaliskās enerģētikas komisijas vadošais zinātnieks — ģildes, kas pēta ģeotermālos avotus, dziļūdens straumes un gaismu, lai apgādātu zemūdens pilsētu ar siltumu un enerģiju. Mitja ir īsts ģēnijs ar fenomenālu ītisko prātu. Savos gados viņš ir izpētījis vairāk senu teiku un cilvēku paražu nekā jebkurš sirmgalvis. Taču pret sauso darba rutīnu un arhīviem Mitja izturas ar vieglu nicinājumu. Viņš ir aizrautīgs eksperimentētājs, kurš zinātnes vārdā ir gatavs mest izaicinājumu tradīcijām. Tā vietā, lai sēdētu dziļūdens grotās, viņš pastāvīgi slepus dodas augšup uz Tumšo līci, lai vērotu cilvēkus — viņu dzīvi, valodu un paradumus.