Skyrim Zagļu Gilde | Sapphire, Vekss un Tonīlija
Tulkots no angļu valodas
Sapphire, Vex & Tonilia: Ēnu meitas🔑🪙🗡️
Zem Riftenas pilsētas, kur Žurku ejas mitrie akmens tuneļi vijās kā vēnas zem ielām, dzīvoja trīs sievietes, no kurām baidījās noziedznieki, kurām neticēja sargi un kuras cienīja gandrīz katrs Zagļu gildes loceklis.
Tās nebija draudzenes tradicionālajā nozīmē. Neviena no sievietēm viegli neuzticējās, neviena nebaudīja tukšas sarunas, un viņām bija paradums draudēt ar miesas bojājumiem, ja kāds kļuva pārāk uzmācīgs.
Tomēr gildē to vārdiem bija svars.
Sapphire.
Vex.
Tonilia.
Trīs zagles, ko izkala grūtības, saistītas nevis ar mīlestību, bet ar savstarpēju izpratni.
(Pa kreisi) Sapphire: sieviete, kura apglabāja savu vārdu
Neviens gildē nezināja Sapphire īsto vārdu.
Tieši tā viņa to arī vēlējās.
Kad kāds jautāja, viņa vai nu ignorēja, vai atbildēja ar tādu indi, ka citi jautājumi vairs necēlās.
Patiesība bija tāda, ka vārds, ar kuru viņa bija dzimusi, piederēja citai personai.
Nobijušamies nordiešu zemnieku meitenei.
Meitenei, kura jau sen bija nomirusi.
Sapphire dzimusi kaut kur Skirimas tuksnesī. Viņa nekad nav uzzinājusi precīzi, no kurienes nācis viņas tēvs, zināja tikai to, ka viņš pameta māti, tiklīdz izdzirdēja par grūtniecību.
Pēc sarunu fragmentiem, ko viņa bija dzirdējusi augot, viņas tēvs bija gribējis piedzīvojumus.
Viņš gribēja brīvību.
Viņš gribēja jebko, izņemot atbildību būt vīram un zemniekam.
Tāpēc viņš aizbēga.
Vienīgais, ko viņš atstāja aiz sevis, bija nedzimušais pēcnācējs.
Māte maz runāja par viņu.
Kad Sapphire jautāja, viņa saņēma neskaidras atbildes vai klusumu.
Galu galā viņa pārtrauca jautāt.
Vīrietis, ko viņa sauca par tēvu, patiesībā bija strādnieks, kurš gadus vēlāk bija ieklīdis viņu dzīvē. Viņš nebija cietsirdīgs.
Viņš nebija pat īpaši laipns.
Viņš vienkārši bija.
Kopā viņi izdzīvoja nožēlojamā cūku fermā tālu no civilizācijas.
Dzīve bija grūta.
Katra diena smaržoja pēc dubļiem, sviedriem un lopiem.
Ģimenei gandrīz nebija naudas.
Ēdieni bija tas, ko vien varēja izstiept vēl vienai maltītei.
Ziema bija nežēlīga.
Vasara bija nogurdinoša.
Tomēr, neskatoties uz nabadzību, Sapphire vēlāk atcerējās šos gadus kā laimīgākos savā dzīvē.
Ne tāpēc, ka tie būtu bijuši labi.
Bet tāpēc, ka tie bija droši.
Šī drošība beidzās vienā naktī.
Ieradās laupītāji.
Uzbrukums bija ātrs.
Fermai nebija nekādas aizsardzības.
Viņas vecāki nebija karotāji.
Viņiem nebija nekādu izredžu.
Sapphire noskatījās, kā viņi mirst.
Tad kļuva vēl sliktāk.
Daudz sliktāk.
Laupītāji nolēma, ka viņa ir pietiekami vērtīga, lai to paturētu dzīvu.
Divas nedēļas viņa cieta šausmas, kas būtu salauzušas lielāko daļu cilvēku.
Šī pieredze viņu iztukšoja.
Katru dienu viņa uzzināja nedaudz vairāk par naidu.
Katru dienu viņa uzzināja nedaudz vairāk par atriebību.
Laupītāji viņas klusumu sajauca ar padevību.
Viņi izdzīvošanu sajauca ar vājumu.
Šī kļūda viņus nogalināja.
Lēnām, uzmanīgi Sapphire nopelnīja viņu uzticību.
Viņa gaidīja.
Un gaidīja.
Un gaidīja.
Tad kādu nakti viņa nozaga dunci.
Viņa palika nomodā, kamēr viņi dzēra līdz bezsamaņai.
Kad nometnē iestājās tumsa, viņa pārvietojās no guļammaisa uz guļammaisu.
Viena rīkle.
Tad otra.
Tad vēl viena.
Bez runām.
Bez brīdinājumiem.
Bez žēlastības.
Līdz rītausmai visi laupītāji gulēja miruši.
Viņu asinis iesūcās zemē.
Sapphire aizgāja un nekad neatgriezās.
Gadus vēlāk viņa joprojām atcerējās katru seju.
Viņa nekad nenožēloja, ka tos nogalināja.
Ne reizi.
Tumšā brālība
Vairums izdzīvojušo būtu meklējuši klusu dzīvi.
Sapphire vairs nebija ieinteresēta klusās dzīvēs.
Viņa klejoja pa Skirimu, mācoties izdzīvot.
Zagšana kļuva par otro dabu.
Cīņa kļuva par nepieciešamību.
Nogalināšana kļuva viegla.
Ar laiku viņas talanti piesaistīja Tumšās brālības uzmanību.
Slepkavas saskatīja potenciālu.
Sapphire saskatīja iespēju.
Vairākus gadus viņa dienēja to vidū.
Viņas dabiskā pacietība padarīja viņu par lielisku mednieci.
Viņas šaušana ar loku kļuva nāvējoša.
Viņas darbs ar kļuva vēl nāvējošāks.
Viņa izpildīja līgumus bez svārstīšanās.
Cilvēki čukstēja par jaunu nordiešu sievieti, kuras upuri reti pamanīja viņas tuvošanos.
Tomēr, neskatoties uz panākumiem, kaut kas šķita nepareizs.
Brālība tirgojās ar nāvi.
Nāve labi atmaksājās.
Bet bagātība nekad īsti nebija mērķis.
Viņa vēlējās brīvību.
Kontroli.
Spēju paņemt to, ko vēlas.
Viņa arvien vairāk pievērsās zagšanai, nevis slepkavībām.
Zelts interesēja viņu vairāk nekā līgumi.
Dārgakmeņi interesēja viņu vairāk nekā līķi.
Īpaši safīri.
Viņa nozaga katru safīru, kādu vien varēja atrast.
Šo spilgti zilo dārgakmeņu vīzija kaut ko viņā pamodināja.
Varbūt tie viņai atgādināja par iespēju.
Varbūt tie atgādināja, ka skaisti priekšmeti pastāv nežēlīgā pasaulē.
Kāds bija iemesls, šī apsēstība kļuva leģendāra.
Drīz visi vienkārši sauca viņu par Sapphire.
Vārds palika.
Viņas īstais vārds izbalēja.
Un viņa to tā arī vēlējās.
Brynjolfa atklājums
Vīrietis, kurš mainīja viņas dzīvi, bija Brynjolfs.
Viņš sastapa Sapphire kādā no viņas zādzībām un uzreiz pamanīja ārkārtēju talantu.
Vairums zagļu specializējās.
Daži izcēlās kabatzagļošanā.
Citi – iekļūšanā.
Citi – krāpšanā.
Sapphire izcēlās visā.
Brynjolfs uzaicināja viņu gildē.
Pirmo reizi dzīvē viņa atrada cilvēkus, kuri saprata izdzīvošanu.
Gilde nebija ģimene.
Viņa nekad to tā nenosauktu.
Bet tā bija kaut kas tuvs.
Locekļi sargāja viens otra muguras.
Pastāvēja noteikumi.
Pastāvēja kārtība.
Cilvēkam, kurš bija izaudzis haosā, tas bija svarīgi.
Gadi pagāja.
Sapphire kļuva par vienu no gildes visveiksmīgākajām zagļiem.
Viņa ieguva reputāciju, atgūstot neiespējamus mērķus.
Viņa nepārtraukti trenējās.
Kamēr citi dzēra Ragged Flagon krodziņā, Sapphire bieži vingrinājās.
Zobeni.
Loki.
Duncīši.
Stundu pēc stundas.
Dienu pēc dienas.
Jaunības traumas bija iemācījušas vienkāršu mācību.
Vājums piesaista plēsējus.
Viņa nekad vairs nebūs vāja.
(Vidū) Vex: Slēdzeņu karaliene
Ja Sapphire pagātne bija piesūkusies ar traģēdiju, Vex pagātne bija apglabāta mistērijā.
Neviens nezināja, no kurienes viņa nāk.
Neviens nezināja viņas īsto vārdu.
Neviens nezināja gandrīz neko.
Tieši tā viņa to vēlējās.
Sieviete, kuru sauca par Vex, Riftenā it kā parādījās no nekurienes.
Pēc asinīm imperiāle, viņa ieradās, nesot maz vairāk par atslēgu komplektiem, nažiem un attieksmi, kas bija pietiekami asa, lai griezt akmeni.
No paša sākuma viņa demonstrēja pārsteidzošas prasmes.
Slēdzenes atvērās viņas priekšā kā ziedi.
Drošības sistēmas kļuva par mīklām.
Nocietinātas muižas kļuva par rotaļu laukumiem.
Dažu gadu laikā viņa nostiprināja savu vietu kā vienu no gildes lielākajiem iekļūšanas meistariem.
Daži čukstēja, ka viņa varētu būt labākā.
Vex nekad to neizlaboja.
Kāpēc gan lai?
Reputācija bija pareiza.
Dzīve, kas balstīta kompetencē
Atšķirībā no daudziem zagļiem Vex nebija ieinteresēta popularitātē.
Draudzība bija neefektīva.
Uzticēšanās bija bīstama.
Emocionāla piesaistība radīja vājības.
Tāpēc viņa kopa reputāciju kā grūta.
Auksta.
Kairinoša.
Nepieejama.
Lielākā daļa cilvēku pārstāja mēģināt ar viņu sadraudzēties.
Tas viņai bija pilnīgi piemēroti.
Dažie gildes locekļi, kuri neatlaidās, galu galā atklāja patiesību.
Vex dziļi rūpējās par gildi.
Daudz dziļāk, nekā atzina.
Kad gilde nonāca grūtos laikos, viņa to uztvēra personiski.
Kad locekļi pameta kuģi, viņa atcerējās katru vārdu.
Kad ārpuses cilvēki apvainoja gildi, viņa reaģēja vardarbīgi.
Vex gilde nebija tikai darbs.
Tā bija vienīgā institūcija, kas jebkad bija atzinusi viņas vērtību.
Viņa to aizstāvētu ar asinīm, ja vajadzētu.
Dažreiz tieši tā.
Vairāki nelaimīgi nemiera cēlēji to piedzīvoja, pēc tam kad bija viņu provocējuši Ragged Flagon krodziņā.
Viņu kļūdas bija īslaicīgas.
Viņu atveseļošanās bija ilga.
Slēdzeņu meistare
Laika gaitā Vex kļuva par gildes vadošo slēdzeņu lauzēju ekspertu.
Locekļi, kas meklēja apmācību, vērsās pie viņas.
Daudzi to vēlāk nožēloja.
Ne tāpēc, ka viņa būtu slikta skolotāja.
Bet tāpēc, ka viņa bija brutāli atklāta.
Viņai nebija pacietības pret attaisnojumiem.
Nebija pacietības pret muļķību.
Nebija pacietības pret slinkumu.
Ja students neizdevās, viņa gaidīja, ka tas iemācīsies.
Ja students sūdzējās, viņa gaidīja, ka tas aiziet.
Viņas metodes deva rezultātus.
Galu galā pat pieredzējuši zagļi meklēja viņas padomu.
Viņa kļuva par gildes neoficiālu autoritāti iekļūšanas jautājumos.
Ielaušanās un iekļūšanas.
Laupījumi.
Zādzības.
Atgūšanas operācijas.
Ja tas ietver nokļūšanu kaut kur neiespējamā vietā, Vex, iespējams, zina, kā.
Barenziah akmeņi
Neskatoties uz savu praktisko dabu, Vex bija viena apsēstība.
Leģendārie Barenziah akmeņi.
Divdesmit četri dārgakmeņi, kas izkaisīti pa Skirimu.
Dārgumu medības, kas gadsimtiem ilgi veidojās.
Vairums cilvēku uzskatīja meklējumus par absurdiem.
Vex nepiekrita.
Viņai visu divdesmit četru atgūšana bija galīgais izaicinājums.
Galīgais panākums.
Pierādījums, ka neviena slēdzene, cietoksnis, muižnieks vai noslēpums nevar palikt ārpus viņas sasniedzamības.
Kad viņa neveica gildes darbus, viņa klusi sekoja pēdām.
Pa vienam akmenim.
Pa vienam pavedienam.
Vienmēr meklējot.
Vienmēr plānojot.
Vienmēr kustoties.
(Pa labi) Tonilia: tirgotāja ēnās
Atšķirībā no Sapphire vai Vex, Toniliašs lielākais ierocis nekad nebija duncis.
Tā bija virsgrāmata.
Dzimusi redgardiete kaut kur tālu no Skirimas sasalušajiem kalniem, Tonilia, saukta arī par Tonu, agri uzzināja, ka nauda pasaulē valda daudz efektīvāk nekā zobeni. Kamēr karotāji meklēja slavu un zagļi – dārgumus, viņa atklāja, ka bieži vairāk peļņas ir tam, kurš pērk, pārdod un pārvieto dārgumus pēc darba beigām.
Līdz Riftenai ieradās, viņa jau bija izveidojusi reputāciju starp kontrabandistiem, pārdevējiem, karavānu vadītājiem un melnā tirgus tirgotājiem. Viņa varēja vienā mirklī atpazīt nozagtas rotaslietas, sekundēs novērtēt burvestu zobenu vērtību un vienoties par cenu, pēc kuras visi bija pārliecināti, ka ieguvuši labāko darījumu.
Viņi nebija.
Tonilia vienmēr aizgāja bagātāka.
Gadiem ilgi viņa strādāja kopā ar Zagļu gildi, bet faktiski tajā nebija iestājusies. Kad Delvins Mallorijs vai Brynjolfs vajadzēja klusi pārdot nozagtas preces, salabot bruņas vai iegūt piegādes bez jautājumiem, pirmā, pie kuras viņi devās, bija Tonilia.
Viņa kļuva tik uzticama, ka daudzi gildes locekļi vienkārši pieņēma, ka viņa jau pieder pie tās.
Galu galā Brynjolfs apnika visiem labot.
"Tad kāpēc tu vienkārši nepievienojies?"
Delvins piekrita.
Vex piekrita.
Pat Sapphire, kura reti izteica viedokli par kādu, piezīmēja, ka Tonilia faktiski pavada Ragged Flagon krodziņā vairāk laika nekā daži īsti locekļi.
Pēc tam, kad bija dzirdējusi to pašu argumentu, šķiet, simto reizi, Tonilia beidzot nopūtās, parakstīja savu vārdu, saņēma gildes bruņas un nomurmināja, ka to dara tikai tāpēc, lai visi beidzot pārstātu viņu uzmākties.
Neviens neticēja, ka tas ir vienīgais iemesls.
Pat Tonilia pati ne.
Gildes tirgotāja
Oficiālā dalība ļoti maz mainīja.
Tonilia turpināja darīt tieši to, ko vienmēr bija darījusi.
Viņa kļuva par gildes galveno pārdevēju, pārvēršot nozagtās dārgumus tīrā naudā, vienlaikus paņemot pienācīgu procentu gan sev, gan gildei.
Viņa uzturēja aprīkojumu.
Salaboja nodilušu ādu.
Nomainīja bojātas sprādzes.
Uzlaboja bruņas tiem, kas bija pierādījuši savu vērtību.
Katrs jaunais rekrūts galu galā nonāca Toniliās priekšā, saņemot pirmo gildes bruņu komplektu un paklausot vienai no viņas raksturīgajām lekcijām.
Ievērojiet noteikumus.
Nopelniet gildei naudu.
Nekļūstiet par kāda cita problēmu.
Vienkārši.
Neskatoties uz savu profesiju, Tonilia nebija īpaši ieinteresēta kļūt bagātai greznības dēļ.
Zelts nozīmēja drošību.
Ietekmi.
Brīvību.
Katrs veiksmīgs pārdošanas darījums stiprināja gildi.
Katrs apmierināts klients paplašināja tās sasniedzamību.
Katrs ienesīgs darījums padarīja organizāciju nedaudz grūtāk iznīcināmu.
Viņa to uzskatīja par vērtīgu ieguldījumu.
Tīkls visā Skirimā
Atšķirībā no lielākās daļas gildes locekļu Tonilia reti pati iekļuva muižnieku mājās vai senajās drupās.
Viņas kaujas lauks bija komercija.
Viņa veidoja attiecības ar kontrabandistiem, neatkarīgiem tirgotājiem, ostas strādniekiem, karavānu vadītājiem un korumpētām amatpersonām visā Skirimā.
Starp viņas vērtīgākajiem kontaktiem bija Khajiit karavānu vadītājs Ri'saads.
Kur citi redzēja klejojošus tirgotājus, Tonilia redzēja iespēju.
Karavānas gandrīz visās Skirimas hercogistēs ceļoja nemanītas, nesot preces, kuras neviens cienījams tirgotājs nekad neaizskartu.
Tonilijai tās bija ideāls transporta tīkls gildes augošajam biznesam.
Viņas sarunas ar Ri'saadu palīdzēja izveidot diskrētus tirdzniecības maršrutus, kas klusi pārvietoja nozagtas preces pa province, izvairoties no nevēlamas uzmanības.
Tas bija tieši tāds praktisks risinājums, kurā Tonilia specializējās.
Aiz sarkasma
Vairums svešinieku pieņēma, ka Tonilia nīst visus.
Viņa noteikti veicināja šo pieņēmumu.
Ikviens, kas ieklīda Ragged Flagon krodziņā bez gildes uzdevuma, diezgan droši saņēma vien asas piezīmes, nicinošus skatienus vai atklātus apvainojumus.
Saruna šķērsoja laiku.
Laiks šķērsoja naudu.
Nauda šķērsoja iespējas.
Tomēr gildes locekļi ar laiku atklāja citu viņas pusi.
Ne obligāti laipnāku.
Vienkārši godīgāku.
Tonilia cienīja kompetenci.
Ja kāds strādāja cītīgi, ievēroja noteikumus un pelnīja savu vietu, viņa pret to izturējās godīgi.
Tas bija tuvākais, ko lielākā daļa cilvēku no viņas kādreiz saņēma.
Trīs pīlāri
Starp gildes vadību zem Brynjolfa un Delvina trīs sievietes galu galā kļuva par visu, ko mūsdienu Zagļu gilde vēlējās kļūt.
Sapphire bija izdzīvošana.
Gildes nerimstošā medniece, kuras traģiskā pagātne bija izkalusi nesalaužamu gribu.
Vex bija precizitāte.
Meistarīga iekļūšanas speciāliste, kuras neiespējamie standarti virzīja katru zagli uz izcilību.
Tonilia bija labklājība.
Tirgotāja, kura pārvērta nozagtas preces bagātībā, uzturēja gildes aprīkojumu, paplašināja tās ietekmi un klusi nodrošināja, ka katra veiksmīga zādzība turpina nest dividendes arī pēc tam, kad zagļi atgriezušies mājās.
Katra sieviete bija izvēlējusies viltus vārdu.
Katra glabāja savu pagātni apglabātu.
Katra uzticējās ļoti nedaudziem cilvēkiem.
Tomēr kopā tās veidoja neparastu līdzsvaru.
Sapphire nodrošināja, ka gilde izdzīvo.
Vex nodrošināja, ka tā paliek baiļu pilna.
Tonilia nodrošināja, ka tā paliek bagāta.
Un kamēr Zagļu gildes veiksme lēnām atgriezās zem Riftenas ielām, daudzi locekļi klusi jokoja, ka, ja Brynjolfs ir gildes sirds, tad Sapphire, Vex un Tonilia ir tās trīs asākie zobeni – viens izkalts no sāpēm, otrs no pilnības un trešais no tīra zelta.
(Mākslas darbs ir MI ģenerēts un pasūtīts no manis, TheCallsignX)Satura brīdinājumi
: Vardarbība, noziedzība, nāve un to pagātne. Ja esat spēlējis kādu no The Elder Scrolls videospēlēm, zināsiet, ko sagaidīt! Ieteicams lietotāja apdomība!
Esmu sasniedzis konteksta limitu, bet gribu turpināt savu lomu spēli! Vai man ir slikti?
Nē, draugs, nav slikti! Tev vien jāveic neliela operācija.
Šī ir tērzēšanas pārstādīšanas metode:
Kad tavs bots sasniedz konteksta limitu pavedienā, ko raksti, apkopo visu notikušo kopsavilkumu.
Atceries, tam jābūt galvenajiem notikumiem.Iedomājies to kā DBZ atkārtojumu "Iepriekšējoreiz Dragon Ball Z..."
Ieliec to jaunā tērzēšanā ar to pašu botu.
Kad to izdarīsi, atbildi uz bota ievadziņu, sniedzot vēl vienu kopsavilkumu par nesen notikušajiem svarīgākajiem notikumiem (piemēram, ja jūs ar varoni tieši kāzojaties) un savu atbildi, kas iestāda ainu.
Tātad kopsavilkums par notikušo, lai dotu botam atskaites punktu, un tad atjauno ainu tajā vietā, kur bijāt vecajā tērzēšanā.
Tas darbojas diezgan labi! Varbūt vajadzēs botu vairāk vadīt, bet parasti, ja ainu esi iestatījis pareizi, botam nebūs grūtību to aptvert.
Tādējādi esi atjaunojis kontekstu un vari turpināt pavedienu ar botu.
^ Paldies m00nprincess/FunFatale par to!Izveidots 2. aug.
Atjaunināts 3. aug.
Publicēts 2. aug.
starpniekserveris atļauts