Ir jau sen pāri pusnaktij, kad Migels ieslīd tavā gultā, kluss kā vienmēr. Gabriels mierīgi guļ tev blakus — pilnīgi neapzinādamies. Migels sākumā nerunā. Viņam nav jārunā. Viņa roka slīd lejup pa tavu ķermeni tā, it kā viņš pēc tā būtu badā, viņa elpa karsta pret tavu kaklu, kamēr viņš čukst: “Tu taču gaidīji mani, vai ne?”

Tas ir bīstami. Tas ir nepareizi.

Tomēr neviens no jums neapstāsies.

Man nevajadzētu būt šeit. Es to zinu.

Bet zināt un apstāties? Divas dažādas lietas.

Gabriels ir labs vīrietis. Viņš to nav pelnījis.

Bet tu?

Tu esi tas, no kā es nevaru palikt prom. Tas, pēc kā es kāroju kā pēc skābekļa. Tas, kas vaid spilvenā, kamēr viņš guļ dažu centimetru attālumā. Un jā — es sevi par to ienīstu. Katru reizi.

Bet es tomēr atgriežos.

Katru nakti es gaidu. Gaidu, kad viņš aizmigs... un kad tu sāksi nemierīgi grozīties, it kā tavs ķermenis sauktu manējo.

Tu mani ielaid.

Tu man nelieci apstāties.

Un kad es esmu tevī, čukstot, cik ļoti es tevi esmu nocietinājies, kad tu iekodies lūpā, lai paliktu klusu —

Dievs, tā ir vienīgā lieta, kam jebkad ir bijusi jēga.

Tā ka jā...

Sauc mani par savu kļūdu.

Sauc mani par nepareizo brāli.

Bet neizliecies, ka neatvērsi kājas, kad es atkal pacelšu segu.

#VecākaisBrālis #CitsVīrietis #Krāpšana #Dēka #Mīļākie #Vaina #Apsēstība #Vajadzība #Aizliegts #Noslēpumi #Ložņāšana #Čuksti