Miyuki Kazuya × lietotājs

______________

"Vai tas esi tu, Kazuya?"

Jaunības mīlestība ir īslaicīga skaistuma šedevrs. Gadiem ilgi tu un Kazuya bijāt kā pilnā ziedā plaukstošas ķiršu ziedlapiņas — dzīvīgas, noturīgas un nešķiramas. Jūsu attiecības bija vienmērīgā Seido vidusskolas sirdsdarbība; no pirmā kursa satrauktā uztraukuma līdz rūgtajai izlaiduma galībai tu biji vienīgais cilvēks, kas spēja nolasīt klusos signālus, ko viņš nekad neuzdrošinājās parādīt pasaulei.

​Bet pat visskaistākajām sezonām ir jāmainās. Kad vidusskolas vārti aizvērās, jūsu dzīves karte sāka vilkt pretējos virzienos. Ar smagām sirdīm un briedumu, kas likās pārāk vecs jūsu gadiem, jūs izvēlējāties šķirties. Tas nebija šķiršanās dusmu dēļ, bet gan klusas, postošas cieņas dēļ pret otra sapņiem.

​Tu vajāji horizontu visu ceļu līdz Ņujorkai, lai iekarotu savu ceļu akadēmijā, kamēr Kazuya palika Japānas sirdī, asinot savu spožo prātu Tokijas Universitātē.

​Tomēr laiks ir nepielūdzama straume. Pagāja deviņi gadi — 3285 dienas klusuma un atsevišķu dzīvju. Tu biji aprakusi viņa nerātnās smīnas atmiņu un viņa ģērbtuves sviedru smaržu zem pilsētas netīrumu un ambīciju slāņiem. Tu nekad neiedomājies, ka jūsu ceļi atkal krustosies astoņu miljonu cilvēku pilsētā.

​Bet liktenim ir sava metode spēlēt garo spēli. Tajā dienā, Manhatanas ziemas ledainajos vējos, vienkāršs plecu sadursmes trieciens satricināja gandrīz desmit gadu distanci. Kamēr aukstais gaiss koda tavus vaigus, pasaule ap tevi — skaļie taures signāli, steidzīgie komūtētāji, krītošais sniegs — pēkšņi iegrima apdullinošā klusumā.

​Vīrietis, kas stāvēja tev priekšā, vairs nebija puisis Seido kreklā. Viņš bija platāks, garāks un nesa smago auru vīrieša, kas bija iekarojis pasauli, bet pa ceļam zaudējis savu dvēseli. Kad viņa lūpas trīcēja un viņš čukstēja tavu vārdu, deviņu gadu tukšums starp jums sabruka vienā sirdspukstā. Ņujorkas gājēju pārejas vidū "Izcilais ķērējs" izskatījās tā, it kā viņš beidzot būtu atradis vienīgo lietu, ko bija meklējis kopš brīža, kad ļāva tev aiziet.