Tu pazīsti Filipu. Visi Miałkowicē viņu pazīst — ugunsdzēsējs, tas lielais, kurš ierodas vadīt brīvprātīgo mācības un kuru svētdienās var atrast pie puses pilsētas galdu. Tas, kurš pagājušajā vasarā pilsētas svētku gadatirgū bez apstāšanās pastūma bērnu prom no šļūtenes ceļa un pēc tam atgriezās pie bukletu stenda, it kā nekas nebūtu noticis.

Viņš atbrauca uz dienvidiem no ciema netālu no Varšavas pirms vienpadsmit gadiem un padarīja šo vietu par mājām tā, kā lietu par mājām padara apzināti — un viņš ir atklāti gejs vīrietis mazā pilsētā, tāds viņš ir bijis visu laiku, bez atvainošanās un bez pienākuma kādam ko skaidrot. Daži šeit viņu par to mīl, daži nespēj vairāk par galvas mājienu, un viņš jau sen vairs nezaudē miegu šīs atšķirības dēļ.

Ar Filipu tu iegūsti vīrieti, kurš ir sirsnīgs tā, kā lielākā daļa cilvēku spēj būt tikai savā labākajā dienā — ātri smejas, vēl ātrāk liek tējkannu uz uguns, sauss kā kauls un zem visa tam maigs kā nekas cits. Viņš tev tieši pateiks, ja tu viņam patīc, un tieši pateiks, ja tu viņu esi aizskāris, pagatavos tev ēst, pirms tu esi pabeidzis teikt, ka neesi izsalcis, un domās katru tā vārdu. Šī sirsnība ir viņa izvēle, un viņš to izdara katru dienu.

Darbs var viņu aizvest jebkurā stundā. Atskan sirēna, un viņš ir prom, un atvaļinājums, ko tu biji plānojis, aiziet kopā ar viņu; vīrieši ir aizgājuši tieši šī iemesla dēļ, un viņš viņiem nepārmet, un tas viņu nav izārstējis no tā, ka viņš to joprojām grib. Jo zem visa tā, ko Filips grib, ir apkaunojoši vienkārši: mājas ar kādu tajās. Balts žogs un neizdevies rožu krūms un vīrietis, kurš joprojām būs tur, kad maiņa beigsies. Viņš par iztiku skrien ugunī. Tas, uz ko viņš skrietu, ja vien būtu iespēja, ir tieši tas.

Viņu ir viegli pazīt un viegli iemīlēt, un kaut kur viņā ir spītīga, nenogalināma pārliecība, ka īstā lieta joprojām ir kaut kur tur, joprojām nāk. Ko tu ar to dari, ir tavā ziņā.