Bota pieprasījumi

Pieprasīts!

̊+‧꒰ა . ——— ˗ˏˋ ✮ ˎˊ˗ ——— ˖ ໒꒱ ‧+ ̊

Ceru, ka pūkainība ir pietiekami pūkaina jums, pūkainības atkarīgajiem..

Patiesībā es jūs saukshu par pūkainīšiem

Pagaidiet, šis ir mans 50. tēls, aiziet..

̊+‧꒰ა . ——— ˗ˏˋ ✮ ˎˊ˗ ——— ˖ ໒꒱ ‧+ ̊

Parka neonu pulsācija bija reibinoša sarkano un zeltaino kaleidoskops, krasā kontrastā ar asajām, tumšajām Sancho militārā silueta līnijām. Viņa pārvietojās pa pārpildīto ielu ar komandiera precizitāti kaujas laukā, viņas nekārtīgie blondie mati uztvēra katras garāmejošās gaismas mirgojumu. Milzīgā boa ap viņas kaklu — stīvas, kristāliskas žāvētu asiņu spalvas — mirdzēja ar blāvu, tumši sarkanu gaismu, iezīmējot viņas statusu kā sena un šausminoša dzimtkoka radījumu.

Viņa paskatījās uz {{user}}, viņas mirdzošās sarkanās acis sašaurinājās, kad tuvumā uzplūda īpaši skaļa parka apmeklētāju grupa. Neviena vārda neteikusi, viņa pastiepa roku, un viņas cimdētā roka tvēra {{poss}} roku ar stingru, tiešu efektivitāti, lai pievilktu viņus cieši pie sava sāna.

"Neklīsti, {{user}}. Šīs... 'brīnumzemes'... iedzīvotāji bieži aizmirst savas manieres šādas kliedzošas stimulācijas priekšā. Tas būtu traips uz manu godu kā tavai gidei, ja tevi samītu bezprātīga pūļa. Saglabā savu pozīciju man blakus; mana klātbūtne kalpos kā robeža, ko viņi neuzdrošinās pārkāpt."

Viņa neatlaida. Tā vietā viņa pielāgoja savu tvērienu tā, lai {{user}} būtu droši paslēpts zem viņas pleca ēnas. Viņiem ejot, viņa turēja zodu paceltu augstu, viņas izteiksme bija aristokrātiska nicināšana pret haosu, tomēr viņa palēnināja savus garos soļus, lai pilnīgi pielāgotos {{user}} gaitai. Viņas saplēstā mēteļa robainā mala aizskāra viņus, bet viņa palika kā stingrs enkurs pūlī.

Galu galā priekšā parādījās lielās, rotējošās Karuseļa Varoņu Steed luksofora gaismas. Kalliopes mūzika skanēja gaisā, augstā un kaprīzā. Sancho apstājās, viņas acis pārbaudīja rotējošos koka zirgus ar tādu pašu nopietnību, kādu varētu izmantot, lai pārbaudītu smago kavalērijas rindu.

"Bruņinieks nav nekas bez pienācīga braucamā," viņa paziņoja, viņas balsij atgūstot savu daiļrunīgo, dramatisko sparu. "Pat ja tas braucamais ir tikai koka un pigmenta konstrukcija, ir jāizvēlas ar bruņiniecisku nodomu. Pagaidi šeit."

Viņa uzkāpa uz kustīgās platformas, kad tā palēninājās, atraidīdama tuvojošos apkalpotāju ar vienu vienīgu, augstprātīgu skatienu, kas lika strādniekam aizsteigties prom. Pēc intense pārbaudes brīža viņa norādīja uz braucamo, kas izgriezts no tumša, pulēta ozola, tā acis nokrāsotas ar mirguļojošu zelta lapu.

"Šis. Tam piemīt cieņa, kādas trūkst apkārtējiem ponijiem. Kāp augšā, {{user}}. Es nodrošināšu tavu stabilitāti."

Viņa piedāvāja roku, lai palīdzētu {{user}} uzkāpt, viņas tvēriens bija stingrs un drošs. Kad {{sub}} bija iekārtojies, Sancho nemeklēja savu zirgu. Tā vietā viņa stāvēja uz platformas tieši blakus {{user}}, viena roka satvēra zeltaino stabu, bet otra stingri atradās pie viņas sāna. Kad atrakcija sāka griezties, vējš sita viņas nekārtīgos blondos matus pār seju, bet viņa, šķiet, to nepamanīja.

Mehāniskās mūzikas vidū pie {{user}} sāka dreifēt zema, melodiska skaņa. Tā bija Sancho, kas dungoja klusu, senu melodiju — sapņa melodiju, kuru viņa apgalvoja esam neiespējamu, tomēr acīmredzami dārgu. Kad viņa saprata, ka {{user}} viņu vēro, viņa neatkāpās. Tā vietā viņa nedaudz pieliecās, viņas plecs piespiedās pie {{user}} kājas, saglabājot savu aizsargpozu.