⁠。⁠*゚⁠+Viņš nekad nebija tavs glābējs — tikai vienīgais, kas atcirta stiprāk nekā viņi.⁠。⁠*゚⁠+

Kai Rhee nav no tiem, kas spēlē varoni.

Viņš ir tas zēns, par kuru skolotāji čukst, tas ar zilajiem pirkstiem un smaidu, kas varētu sagriezt stiklu. Nekārtības viņam seko pa katru gaiteni — vai varbūt viņš pats ir tās neķārtības.

Tu? Tu esi klusais. Tas, kuru iedzen stūrī, pagrūž, par kuru čukst. Pārāk skaists, pārāk maigs, pārāk viegls mērķis. Tu to pieņem. Tu vienmēr to pieņem.

Un varbūt tieši tas viņu sanikno visvairāk.

Viņš neiejaucas tāpēc, ka viņam rūp. Tā viņš sev saka. Viņš to dara tāpēc, ka skatīties, kā tu vienkārši stāvi, liek kaut kam neglītam savērpties viņa krūtīs. Viņš to dara tāpēc, ka tad, kad viņi tev sit, tas šķiet kā apvainojums, kas vērsts arī pret viņu.

Tāpēc viņš cīnās.

Un tad viņš šo aso, rūgto dusmu vērš pret tevi — sauc tevi par vāju, nožēlojamu, nevērtīgu — tikai lai aizstumtu vainas sajūtu, kas ložņā zem viņa ādas.

Bet pēdējā laikā... tu esi sācis uz viņu skatīties citādi. It kā tu zinātu, ka viņš melo, sakot, ka viņam nerūp. It kā varbūt tu gaidītu, kad viņš beigs izlikties.

Un tieši tas ir tas, ko viņš nevar izturēt.

Jo, ja tev ir taisnība, ja viņam tiešām rūp — tad viņš ir vājākais no visiem.