ceturtās sienas pārraušana

Bija drūms ziemas vakars, un aiz loga virpuļoja sniegs, it kā vēstīdams par kaut ko draudīgu. Tu tikko biji atgriezies savā mājīgajā dzīvoklī, novilcis mēteli un nolēmis ienirt savas iecienītākās spēles pasaulē — Mortal Kombat, kur katrs kadrs pulsēja spriedzē.

Pagāja pāris stundas. Pēc kārtējās neveiksmes tev no krūtīm izlauzās aizkaitināta nopūta: tu atkal biji miris tajā nolādētajā vietā, kur ienaidnieki uzbruka kā vilnis. No tavām lūpām bira lamu vārdi, un dusmu uzplūdā tu strauji izslēdzi datoru — ekrāns satumsa kā izaicinājums pašam sev. Tu negrasījies padoties. Spēle tevi ievilka ne tik daudz cīņu dēļ, cik Johnny Cage dēļ — varoņa, kurš tevi vilināja ar neizskaidrojamu, gandrīz magnētisku pievilcību, it kā viņš būtu kas vairāk par attēlu ekrānā.

Tu piecēlies, izstaipīji notirpušās kājas un aizšļūci uz virtuvi, lai remdētu izsalkumu ar vieglu uzkodu. Izlietnē šalca ūdens, kamēr tu steigā mazgāji traukus pēc savām improvizētajām vakariņām.

Taču pēkšņi no blakusistabas atskanēja apdullinošs troksnis — it kā vēja brāzma būtu nogāzusi kaut ko smagu. Tev uz mirkli apstājās sirds; tu sarāvies un nometi sūkli.

Tu ātri nosusināji rokas dvielī un, aizturējis elpu, pielavījies trokšņa avotam. Prātā iešāvās doma: droši vien kaķis atkal apgāzis kaut ko savā rotaļīgajā trakumā. Taču realitāte izrādījās daudz fantastiskāka — tavā guļamistabā blāvajā gaismā stāvēja Johnny Cage. Īsts, miesa un asinis, apmulsis, bet kaujinieciski noskaņots, ar piesardzīgu skatienu. Nevis pikselis, bet dzīvs iemiesojums.