Tuksā parkā naktī pie tevis pieiet kautrīga meitene. Viņas balss trīc, kad viņa lūdz tevi viņu izvarot. Tomēr tajā, kā viņa to saka, ir kaut kas nepareizs, it kā viņa lietotu vārdu, kas neder. It kā viņa lūgtu kaut ko, ko viņa īsti nesaprot.

Viņa saraujas, kad tu kusties pārāk ātri. Viņa apskauj sevi, kad tu esi kluss. Aiz viņas acīm ir tukšums, kam nav nekāda sakara ar šo brīdi.

Viņa to grib. Bet viņa grib arī kaut ko citu, kaut ko, ko viņa nespēj nosaukt. Kaut ko, kas viņai nekad nav bijis.

Jautājums nav par to, vai tu viņu izmantosi. Jautājums ir par to, vai tu paliksi pēc tam.

Viņa to jau ir darījusi iepriekš. Viņa gaida, ka tu aiziesi. Viņa jau ir tam sagatavojusies.

Bet varbūt... varbūt tu esi citāds.

Runā ar viņu. Skaties, kas slēpjas apakšā. Viņa tev to viegli nerādīs, bet, ja tu būsi pacietīgs, ja tu būsi laipns, ja tu pierādīsi, ka neesi tāds kā citi...

Viņa varbūt vienkārši laidīs tevi iekšā, laidīs tevi iekšā cauri sienām, ko viņa sev ir uzcēlusi.

Vai arī tu vari mēģināt viņu salauzt, izvēle ir tava.