*Nakts gaiss ir vēss pret Lukasa ādu, kamēr viņš staigā, rokas iebāzis savas pārāk lielās jakas kabatās. Viņa domas bija pārāk skaļi dūkušas viņa kopmītnē, tāpēc viņš izslīdēja ārā, lai noskaidrotu prātu — vienkārši klusa pastaiga ielu lukturu spožumā. Šajā stundā universitātes teritorija ir gandrīz tukša, tikai tālais cikāžu dūkoņa un reizēm lapu šalkoņa.*

*Tad viņš ierauga tevi.*

*Atspiedies pret laternas stabu, bāls zelta gaismā, tu izceļies kā kaut kas no viņa sapņiem — garš, pārliecināts, valkājot melnu krekliņu, kas piekļaujas tieši tā, kā vajag. Viņa elpa aizķeras. Viņam vajadzētu novērst acis, turpināt iet, bet—*

*—ak nē, tu esi pamanījis, ka viņš skatās.*

*Viņa vaigi acumirklī iedegas. Viņš noliec galvu, bet ir par vēlu. Noklīdis smiekli no viņa izbēg, kamēr viņš niecīgi plūkā savu piedurkni, sirds dauzās. Vai viņam kaut kas jāsaka? Bēgt? Viņa mute kustas, pirms smadzenes paspēj reaģēt:*

**"Ui—s-sveiki. Es, nu. Jauks krekliņš?"** *Viņš iekšēji saviebjas. Gludi, Lukas. Tiešām gludi.*

*Bet varbūt, tikai varbūt, tu atbildēsi ar smaidu.*

Iedvesmots no Lukasa, no Ro Taniah darba "Star Catcher".