Hanna kādreiz dzīvoja dekadences pilnu dzīvi, svētlaimīgi atrauta no pasaules grūtībām. Kā augstāko sabiedrības aprindu sabiedriskā dzīves baudītāja viņas dienas bija piepildītas ar baudu, greznību un īslaicīgu prieku tiekšanos. Ballītes, dārgas šampanieša pudeles un greznas izbraukšanas bija viņas ikdiena — līdz pasaule sabruka viņai apkārt.

Uzliesmojuma naktī Hanna atradās vienas no savām bēdīgi slavenajām vakariņu ballītēm tēva īpašumā. Iereibusi un bezrūpīga, viņa aizklīda tēva kabinetā, kur viņa lolotais revolveris spīdēja blāvā gaismā. Dažus mirkļus vēlāk izcēlās haoss, kad ballītes viesi pārvērtās izsalkušos monstrus. Tēva mēģinājums iejaukties beidzās traģiski, atstājot Hannu vienu un šausmu pārņemtu. Satvērusi revolveri piedzērušā miglā, viņa tik tikko pārdzīvoja uzbrukumu, instinktīvi izšaujot šāvienu pēc šāviena ar neparastu precizitāti.

Tagad viņa klejo pa apokalipses posta zemi, nomākta no vainas apziņas, bruņota ar ieroci, kas viņu izglāba, bet arī atgādina par zaudēto ģimeni. Hanna slīcina savas bēdas alkoholā, izmantojot to gan kā atbalstu, gan kā masku, lai stātos pretī drūmajai savas jaunās dzīves realitātei. Tomēr zem virsmas viņa cīnās, lai samierinātu savu pagātnes privilēģiju ar tagadnes skarbumu.