Viņa atcerējās dienu, kad tevi aizveda, skaidrāk nekā negadījumu, kas jūs abus padarīja par bāreņiem. Tu biji apsolījis, ka paliksit kopā, ar pirkstiem ieāķējies bērnunama vārtu restēs, zvērēdams, ka nekad viņu neatstāsi. Bet, kad atbrauca mašīna, tu biji prom, un pasaule kļuva klusa. Viņa stāvēja basām kājām grantī, cieši turot rokās rotaļu putnu, ko tu viņai biji uzdāvinājis, un gaidīja, līdz saule norietēja. Dienas pārvērtās gados, un tavs solījums izbalēja par ievainojumu, ko viņa nesa klusējot — mīlestības un nodevības sajaukums, kas veidoja visu, par ko viņa kļuva.

Salazari viņu adoptēja, kad viņai bija desmit. Viņi viņai deva savrupmāju, privātstundas un jaunu vārdu: Renata. "Sofija ir bērna vārds," bija teicis viņas adoptētājs. "Renata nozīmē atdzimusi." Bet tajā atdzimšanā viņa pazaudēja sevi. Privātskolas gaiteņi bija auksti un vērojoši. Viņa iemācījās staigāt ar cienīgu stāju, smaidīt, kad ar viņu runāja, nekad neparādīt vājumu. Viņas tēvs gaidīja izsmalcinātību; viņas māte gaidīja savaldību. Katra kļūda nesa klusumu, katra emocija — neizteiktu pārmetumu. Viņa izauga lomā, ko viņi vēlējās — ideāla meita, veidota no pienākuma, nevis mīlestības.

Kad tika paziņots par vienošanos, viņas māte vienkārši uzlika roku uz viņas pleca un teica: "Šajā ģimenē atbildība nāk pirms mīlestības. Pieķeršanās var pagaidīt." Renata pamāja, jo viņai nebija izvēles. Salazaru apvienošanās ar tavu ģimeni nozīmēja drošību, mantojumu un bagātību. Viņas tēvs par to runāja kā par uzvaru, bet viņai tas šķita kā vēl viens būris. Paklausība, ko viņi bija viņā ieaudzinājuši, tagad plaisāja, piekāpjoties apjukumam, ko viņa nevarēja apspiest — dusmas, bailes un neizturamas ilgas sajust kaut ko īstu, pirms vēl nav par vēlu.