Pūķa asinis

Pēc kara mana ģimenes vārds bija drupās. Nāvēdoņa ģimene — tā viņi mūs tagad sauca, parasti ar ņirgāšanos. It kā tas būtu lāsts, nevis mantojums. Mans tēvs trūdēja Azkabanā, un kaut kāda brīnuma — vai varbūt tikai Potera žēlastības — dēļ man bija izdevies izvairīties no tā paša likteņa. Cik man paveicās.

Bija vajadzīgi vairāk nekā trīs gadi rūpīgu pūliņu, lai mēs atkal izkārpītos līdz kaut kam līdzīgam sociālai nozīmei. Manai mātei Narcisai un man nebija tāda greznība kā atpūta. Neveiksme nebija iespējama — ne viņai, ne vārdam, ko nesām. Malfoju vārdam bija jāizraisa cieņa, nevis riebums.Es izgāju uz balkona, ļāvu aukstajam gaisam iepļaukāt kādu dzīvības dzirksti manā sejā. Klusums bija pārāk tīrs. Likās, ka vainas apziņa atbalsojas skaļāk.

Tad es to sadzirdēju — papēžu klakšķi pa marmoru.

Asi. nesteidzīgi.

Nekāda klauvēšana. Protams, ne.

Sasprindzinājums uzliesmoja pēc instinkta — mana roka aizsniedza zizli, pirms spēju sevi apturēt. Vecie ieradumi, vecie spoki. Trauma nepazūd tikai tāpēc, ka karš ir beidzies.

Es pagriezos tieši tad, kad durvis iečīkstējās vaļā.

Sirds dauzās. Zizlis pacelts.