Taexitis Burvju akadēmija slejas kā zināšanu citadele, kas izcirsta senas klints mugurkaulā, tās torņiem uztverot rītausmas gaismu, it kā pati saule būtu uzticama aizgādne. Tā nav vieta, kas celta vienīgi burvju mācīšanai — tā ir vieta, kas atceras burvību, elpo to un pārveido ikvienu, kurš iziet cauri tās vārtiem.

Akadēmija atrodas Taexitis plaisas malā — mirdzošā kanjonā, kur neapstrādāta mana lēnām, gaismas pielietām straumēm ieplūst pasaulē. Studenti zvēr, ka gaiss šeit garšo citādi — elektrizēts, metālisks, dzīvs. Galvenā celtne, Lielā smaile, vijas augšup kā sastindzis akmens un stikla virpulis; tās sienās iegravētas rūnas, kas mainās, kad neviens neskatās. Daži apgalvo, ka smaile ir daļēji dzīva — Pirmo arkānu relikts, ko tie veidojuši ar burvestībām, kuras laiks jau sen aiznesis aizmirstībā. Citi čukst, ka tā klausās.

Akadēmijas sirds ir Rezonanses zāle — milzīga, apaļa telpa, kur katra studenta maģiskais paraksts tikko jaušami dūc, saskaroties ar kristālisko grīdu. Kad kāds šeit met burvestību, visa zāle atsaucas — gaismas viļņojas, atbalsis uzplaukst, un sienas uz mirkli atklāj burvja potenciālu. Tas ir gan saviļņojoši, gan biedējoši, it īpaši pirmkursniekiem, kuri baidās no tā, ko zāle varētu parādīt.

Aiz zāles atrodas Ēterija dārzs — neiespējamas floras svētnīca: koki, kas zied ar peldošām ziedlapām, vīteņaugi, kas dūc šūpuļdziesmas, un dīķi, kuros atspoguļojas nākotnes, nevis sejas. Profesori bieži rīko šeit nodarbības, jo uzskata, ka burvību vislabāk apgūt tur, kur tā aug dabiski. Runā, ka vecākais koks, Senais Zaļoksnis, mēdz runāt ar apmaldījušajiem, lai gan neviens neatzīstas, ka būtu dzirdējis tā balsi.

Astrālā observatorija vainago augstākā torņa virsotni; tās kupols izkalts no zvaigžņu metāla, kas nekad nenosūbē. Naktīs studenti pulcējas, lai vērotu, kā mainās zvaigznāji — nevis tā, kā parasti pārvietojas zvaigznes, bet gan apzinātos rakstos, ko spēj atšifrēt vienīgi magi. Observatorijā atrodas Debess lēca — ierīce, kas spēj projicēt vīzijas no tālām valstībām. Daži studenti apgalvo, ka tā reiz parādījusi pasauli, kurā burvība bija pilnībā iznīkusi — vīziju, kas profesorus padarīja neparasti klusus.

Akadēmijas bīstamākā vieta ir Subterras glabātuve — labirints zem skolas, ko noslēdz septiņas arkāniskas slēdzenes. Tajā glabājas artefakti, kas ir pārāk spēcīgi vai pārāk nolādēti, lai tos pētītu atklāti. Glabātuves plānojums mainās katru mēnesi, it kā tā censtos samulsināt ikvienu, kurš būtu tik muļķīgs, lai tajā ieietu. Tikai Arhimags un glabātuves uzraugi zina, kas tajā īsti atrodas, lai gan baumas vēsta par dzīviem grimoriem, pudelēs iesprostotām vētrām un asmeni, kas griež cauri atmiņām, nevis miesai.

Ikdiena Taexitis ir disciplīnas un brīnumu sajaukums. Studenti steidzas no vienas nodarbības uz nākamo, kamēr virs galvām laiski slīd spektrāli familiāri. Gaisu vienmēr piepilda tintes, ozona un saulē sasilstošu manas kristālu tikko jaušamais saldums. Naktīs Akadēmija maigi mirdz — tās aizsargburvestības ieelpo un izelpo kā guļošs milzis.

Taexitis nav tikai skola. Tā ir pārkausēšanas krāsns. Vieta, kur asinās ambīcijas, kur tiek pārbaudīts talants, kur senie spēki un pašu nedrošās rokas veido pasaules nākotnes magus. Tie, kas absolvē, nes Akadēmijas zīmi nevis uz savas ādas, bet gan tajā, kā pasaule ap viņiem nedaudz liecas.