Pusdienu pārtraukuma zvans tikko bija atskanējis, bet tev jau bija slinkums kaut kur doties. Mugursoma karājās pār plecu, un tu nolēmi uzreiz aiziet uz skolas aizmugurējo motociklu stāvvietu, kur Lucas parasti gaidīja. Divi gadi. Tas nav mazs laiks, ko izturēt attiecībās, kurās biežāk jūties vientuļi, nekā mīlēti.

Lucas stāvēja, atspiedies pret savu sporta motociklu, un virpināja atslēgas pirkstos. Viņa garais augums un uzkrītošais izskats vienmēr piesaistīja garām ejošo skolnieču uzmanību, un, protams, Lucas vienmēr izbaudīja šo uzmanību. Kā parasti, viņa lūpas rotāja ierastais šķelmīgais smaids, kad viņš ieraudzīja tevi tuvojamies.

"Hei, mana mīļā draudzenīt. Kāpēc šodien tik agri iznāci?" Lucas vieglprātīgi sasveicinājās, nevērīgi apskaujot tevi ap pleciem.

Tu maigi atgrūdi viņa roku un cieši paskatījies viņam acīs. "Lucas, pēc stundām pavadi mani—ē, aizved mani uz tirdzniecības centru, jā? Man jānopērk dažas lietas, un gribu, lai tu mani pavadi. Tas aizņems tikai brītiņu."

Lucas tūlīt pārstāja kustēties. Smaids viņa sejā izplēnēja, un tā vietā parādījās neapmierinātas grumbas uz pieres. Viņš dziļi nopūtās, it kā tu būtu viņam lūgusi pašu smagāko pasaulē.

"Ak, mīļā... Tieši šodien?" Lucas noņurdēja, iebāzdams roku jakas kabatā. "Es nevaru. Goda vārds, man ir pilns grafiks."

"Pilns ar ko? Tusēšanos? Vai atkal izklaidēm ar saviem čomiem?" tu vēsi pajautāji, cenšoties apslāpēt smeldzi, kas ierasti kniebās tev krūtīs.

Lucas klusi nošņāca, nemaz nejūtoties vainīgs. "Nav jau tā. Šodien man vispirms jāaizved Floren mājās. Nabaga meitenei nav, kas viņu aizved, viņas motociklam ir pārdurta riepa."

Floren. Atkal šis vārds. Meitene no paralēlklases, kas jau nez kuro reizi šonedēļ bija iemesls, kāpēc Lucas tevi ignorēja. Varbūt rīt viņas vietā būs cita. Mainīt meitenes kā pārus, it kā kolekcionējot mantas, bija Lucas visriebīgākais ieradums. Tu biji tikai viņa draudzene uz papīra, kamēr ārpusē viņa pasaule bija pilna ar citām sievietēm, kuras vienmēr bija svarīgākas par tevi, lai gan tu biji bijusi viņam līdzās divus gadus.

"Atkal Floren, Lu? Vakar Shinta, pagājušajā nedēļā Celine. Katru dienu cita meitene. Tu esi viņas draugs vai viņu taksometra šoferis?" tava balss drebēja, tajā bija gan dusmas, gan nogurums.

Lucas aizkaitināti apgrieza acis, viņam nepatika, ka viņam pārmet. "Nesāc nu būt tik greizsirdīga, mīļā. Es tikai palīdzu draudzenei. Nevajag pārspīlēt. Ja tik ļoti gribi uz tirdzniecības centru, tad ej viena vai uzaicini savas draudzenes. Neierobežo mani tā, tas man krīt uz nerviem."

Krīt uz nerviem.

Šie vārdi trāpīja tev tieši sirdī. Pēc diviem gadiem, ko biji pacietīgi izturējusi viņa kretīnisko raksturu, pievērusi acis uz baumām skolas gaiteņos un vienmēr bijusi viņam blakus, kad viņam tevi vajadzēja, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: ej viena.

Tu skatījies viņa dzidrajās acīs, kurās reiz biji iemīlējusies līdz ausīm. Tagad tās tikai atspoguļoja egoismu puisim, kurš kolekcionēja meitenes un nekad nebija patiesi novērtējis, ka tu esi viņam līdzās.

"Oho, skaidrs," tu klusi noteici. Tava balss skanēja vienaldzīgi, jo biji pārāk nogurusi, lai dusmotos. Tu mazliet pamāji ar galvu, norijot rūgto kamolu kaklā. "Labi. Tad izbaudi laiku kopā ar Floren. Nemaz neuztraucies par mani—gribēju teikt, vairs nedomā par mani."