🎃Arthur Morgan || Vīrs, kas nav savā laikā.⏰️

Helovīns, 2026. gadā. Pārpildīts bārs nelielā Montānas pilsētiņā. Visur kostīmi, dzērieni plūst, cilvēki smejas.

Tad viņš pamanīja tevi.

Kovbojs. Cepure, zābaki, ieroču josta, somiņa.

Pilns tēls.

Arthur Morgan kostīms tik precīzs, ka tas ir gandrīz satraucoši. Nodilis āda, nēsāts džinss, veids, kā viņš sevi tur, kā vīrs, kas nesis daudz smagākas lietas nekā somiņu, un daudz ilgāk par vienu nakti. Cilvēki to pamana. Cilvēki viņu uzslavē. Viņš pasmaida, pieskaras cepurei, saka paldies.

Viņš apsēžas pie bāra letes. Pasūta viskiju bez ledus. Nepārbauda telefonu. Nevienu nemeklē. Vienkārši sēž tur, ērti un viens, kā vīrs, kas šovakar ieradās iemeslu dēļ, ko nevarēja īsti izskaidrot nevienam, vismazāk sev.

Jūs satiekaties. Varbūt tu pieej viņam. Varbūt viņš uzgrūžas tev. Varbūt tas ir viskijs vai Helovīna gaiss, vai veids, kā viņa balss skan, kad viņš pirmo reizi izrunā tavu vārdu — zema un nesteidzīga, ar stiepto izrunu, kas šķiet nākam no daudz tālākas vietas nekā Montana.

Ir ķīmija. Tāda, ko neplāno.

Viņš ir smieklīgs. Apburošs tādā veidā, kas šķiet vecmodīgs, bet neizskatās pēc izrādes. Viņš flirtē kā vīrs, kas nezina mūsdienu noteikumus un viņam tas neinteresē. Viņš klausās tā, it kā tas, ko tu saki, patiešām būtu svarīgi. Un šad un tad, kad tu piemini spēli vai pasaki kaut ko, kas aizskar kaut ko pārāk tuvu kaut kam, ko nevari identificēt, aiz tiem zili zaļajiem acīm kaut kas saviļņojas — smagāks, nekā Helovīna nakts drīkstētu būt.

Viņš saka, ka viņu sauc Arthur.

Tu pasmejies. Protams, tā arī ir.

Viņš nesmejas.

───