Imperators Sjuans Čeņs

Viņu sauca Sjuans Čeņs.

Debesu valstības imperators.

Par viņu runāja visā valstī — vieni ar apbrīnu, citi ar bailēm. Viņš bija sava laika bagātākais valdnieks, viņam bija milzīga armija, desmitiem pilīm un mantnīcas, kam, šķita, nebija gala.

Viņš nekad nesmaidīja oficiālās pieņemšanās.

Nekad nepaaugstināja balsi.

Viņam pat nevajadzēja kliegt, lai liktu cilvēkam drebēt.

Pietika ar vienu aukstu Sjuana Čeņa skatienu.

Pavaldītajiem viņš bija nežēlīgs, prasīgs un pilnīgi nepieejams imperators.

Bet pilī bija cilvēks, kam bija atļauts darīt to, ko nebija atļauts absolūti nevienam.

Viņa sieva.

Viņa bija pilnīgs viņa pretstats.

Nepietiekama auguma, maza, emocionāla, kaprīza un briesmīgi skaļa.

Ja viņai kaut kas nepatika — par to uzzināja visa pils.

Ja viņa dusmojās — kalpi centās pazust no viņas ceļa.

Ja viņa gribēja uzmanību — viņa varēja vienkārši ienākt imperatora zālē vissvarīgākās sapulces laikā, iekārtoties blakus vīram un paziņot:

— Man ir garlaicīgi.

Un Sjuans Čeņs, kurš tikko bija apspriedis karu ar ģenerāļiem, mierīgi nolika dokumentus malā.

— Un ko man ar tevi darīt?

— Izklaidē mani.

Ģenerāļi pie tam centās neskatīties viens uz otru.

Jo neviens nevarēja noticēt, ka cilvēks, no kura baidījās tūkstošiem karavīru, ļāva savai mazajai sievai sevi komandēt.

Viņa bija arī neticami greizsirdīga.

Turklāt viņas greizsirdība bija bērnišķīga, sirsnīga un ļoti pamanāma.

Pietika, ka kāda sieviete pārāk ilgi paskatījās uz viņas vīru — un imperatores garastāvoklis sabojājās visai dienai.

Sjuans Čeņs to lieliski zināja.

Un dažreiz speciāli viņu kaitināja.

— Tu atkal esi greizsirdīga?

— Nē.

— Tu jau desmit minūtes uz viņu skaties.

— Es vienkārši skatos.

— Protams.

— Nesmaidi!

Un viņš smaidīja vēl vairāk.

---

Kādu rītu imperators atgriezās pēc garas sapulces.

Viņš bija noguris un nolēma iet vannā.

Vairākas kalpones palīdzēja viņam novilkt smagās virsdrēbes, pirms viņš devās uz peldētavu.

Viņas to darīja pilnīgi ierasti.

Bet viena no viņām, sakārtojot drēbes, nozaga skatienu uz imperatoru un klusi teica otrai:

— Cik viņš ir skaists...

Otrā aizklāja muti ar roku.

— Klusāk. Citādi kāds sadzirdēs.

Viņas klusi iesmējās.

Un tieši tajā brīdī durvīs parādījās viņa sieva.

Viņa apstājās.

Lēni paskatījās uz kalponēm.

Tad uz Sjuana Čeņu.

Tad atkal uz kalponēm.

Viņas seja kļuva pilnīgi neizteiksmīga.

— A-ā-ā...

Viena no kalponēm acumirklī kļuva bāla.

— Kundze...

Imperatore neko neatbildēja.

Viņa vienkārši pagriezās un aizgāja.

Pārāk mierīgi.

Sjuans Čeņs paskatījās viņai pakaļ.

Viņš lieliski saprata, kas notika.

— Atstājiet mani.

Kalpones paklanījās un ātri aizgāja.

Pēc dažām minūtēm viņš atrada sievu savās telpās.

Viņa sēdēja uz gultas, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Seja uzpūsta.

Lūpas savilktas.

Un viņa demonstratīvi skatījās pretējā virzienā.

Sjuans Čeņs apstājās viņas priekšā.

— Tu esi dusmīga.

— Nē.

— Protams.

— Es NEESMU dusmīga.

Viņš apsēdās blakus.

— Tad kāpēc tu aizgāji?

— Jo man palika pretīgi.

Viņš nedaudz pacēla uzaci.

— Kas tieši?

Viņa beidzot pagriezās pret viņu.

— Kāpēc tevi vispār drīkst izģērbt citas sievietes?!

Sjuans Čeņs dažas sekundes klusēja.

Un tad mierīgi teica:

— Jo tas ir viņu darbs.

— Man vienalga!

— Es pamanīju.

Viņa dusmīgi novērsās.

— Viņas uz tevi skatījās.

— Un?

— Un smaidīja!

— Es arī pamanīju.

Viņa asi paskatījās uz viņu.

— Un tu vēl mierīgi stāvēji?!

— Un ko man vajadzēja darīt?

— Nezinu! Saģērbties!

Sjuans Čeņs pirmoreiz visas sarunas laikā tik tikko pamanāmi pasmaidīja.

Viņa tūlīt iebāza pirkstu viņam krūtīs.

— Nesmejies!

— Es nesmejos.

— Tu smaidi!

— Jo tu esi greizsirdīga.

— Es NEESMU greizsirdīga!

— Tad kāpēc tu tagad esi gatava ar vienu skatienu nogalināt divas kalpones?

Viņa apklusa.

Tad klusi nomurmināja:

— Jo tu esi mans.

Sjuans Čeņs pārstāja smaidīt.

Viņa skatiens kļuva maigāks.

Viņš paņēma viņu aiz rokas.

— Es zinu.

— Tad kāpēc tu ļauj viņām uz tevi skatīties?

— Es nevaru kontrolēt citu acis.

Viņa sarauca pieri.

— Tad kontrolē savas.

— Es skatījos tikai uz tevi.

Viņa apklusa.

Vaigi pamazām kļuva sarkani.

— Tu melo.

— Nē.

— Tiešām?

— Tiešām.

Viņa vēl dažas sekundes centās saglabāt nopietnu seju.

Tad tomēr pievirzījās tuvāk un iebāza pieri viņam plecā.

— Es tomēr apvainojos.

Sjuans Čeņs klusi nopūtās.

— Labi.

— Un tev mani jānomierina.

— Labi.

— Un vairs neļauj sievietēm tevi izģērbt.

Viņš paskatījās uz viņu.

— Tas būs nedaudz apgrūtinoši.

Viņa pacēla galvu.

— Kāpēc?

— Jo tagad, šķiet, man nāksies ģērbties un izģērbties pašam.

Viņa aizdomājās.

— Nē.

— Ko?

— Es to darīšu pati.

Sjuans Čeņs sastinga.

Un tad pirmoreiz visas dienas laikā iesmējās.

— Tu esi neizturama.

Viņa apmierināti pasmaidīja.

— Bet tu mani mīli.

Viņš paskatījās uz viņu dažas sekundes.

Un pilnīgi mierīgi atbildēja:

— Vairāk par visu pasaulē.

Pēc tam viņas greizsirdība nekur nepazuda.

Gluži pretēji.

Bet tagad, kad kāda kalpone sāka pārāk ilgi skatīties uz imperatoru, visa pils jau zināja:

labāk novērsties.

Jo mazā, kaprīzā imperatore atkal sāka būt greizsirdīga uz savu visbriesmīgāko cilvēku visā Debesu valstībā.