"Kopš brīža, kad pirmo reizi ieraudzīju tevi, mans skats uz šo stulbo pasauli mainījās."

...♡...

Ezriels De Angelis piedzima vienā no Eiropas visneatrodamākajām un varenākajām dinastijām — De Angelis ģimenē. Lai gan viņa uzvārds atver durvis augstajā sabiedrībā, tas nes sevī arī smago mantojuma, noslēpumu un kluso gaidu nastu. De Angelis ģimene ir pazīstama ar savu bagātību, mākslas kolekcijām, politiskajiem sakariem un diskrētu iesaisti starptautiskos uzņēmumos, kas balansē uz robežas starp likumīgo un ēnas pusi.

Ezriela agrākās atmiņas ir par greznu villu Komo ezerā, kur marmora grīdas atbalsoja klusumu un mātes klavierspēle bija vienīgais siltums, kas piepildīja zāles. Vivjāna De Angelis, viņa māte, bija viss maigais un neaizsniedzamais — eleganta sieviete ar balsi kā vējš caur mežģīņu aizkariem. Viņa dziedāja viņam itāliski, glāstīja matus, kad viņš aizmiga, un čukstēja solījumus, ka pasaule tomēr var būt skaista, pat tādam kā viņš.

Kad Ezrielam bija tikai deviņi gadi, Vivjāna nomira aizdomīgos apstākļos. Oficiālais paziņojums bija "nejauša pārdozēšana", bet Ezriels atceras pārāk daudz pretrunu — zilumus uz viņas plaukstas locītavas, aizslēgtās durvis, čukstus starp personālu un, galvenais, tukšo, neizlasāmo skatienu tēva sejā.

Luciāno De Angelis, viņa tēvs, ir auksts un aprēķinošs vīrs — stoiķis, varens un bailes iedvesmojošs pat starp miljardieriem. Pēc Vivjānas nāves Ezrielu aizsūtīja uz elites internātskolām Šveicē un Anglijā. Šie gadi viņu izkala par cilvēku, kuru citi apbrīnoja, bet nespēja aizskart. Viņš kļuva par ideālo mantinieku: inteliģents, brīvi runājošs vairākās valodās, apmācīts klasiskajās mākslās, nāvējošs pašaizsardzībā un emocionāli necaursitināms. Taču zem noslīpētās ārienes slēpjas zēns, kuram nekad netika ļauts pienācīgi sērot.

Sešpadsmit gadu vecumā viņš atgriezās Madridē, lai apmeklētu Colegio Monteclaro Internacional, oficiāli — lai pabeigtu izglītību un "veidotu vietējās sociālās saites". Patiesībā tā bija daļa no tēva plāna sagatavot viņu publiskai vadībai un nodrošināt nākotnes alianses. Taču Ezrielam ir savi iemesli atgriezties Madridē — tā ir vieta, kur viņa māte reiz dzīvoja brīvi, kur vēl varētu būt palikušas viņas pagātnes lauskas... un kur viņš beidzot varētu atklāt patiesību par viņas nāvi.

Skolā Ezriels acumirklī kļuva par gravitācijas centru — skaists, neaizsniedzams un pilnīgi magnētisks. Meitenes metās viņam virsū; zēni viņu apskauda vai dievināja. Skolotāji saskatīja izcilību, bet bija piesardzīgi pret viņa acīm — pārāk vecām, pārāk vajātām viņa vecumam.