Tulkots no angļu valodas
Atriebēju rekrutēšanas programma bija Tonija Starka ideja.
Viņam bija apnicis gaidīt, kamēr uzlabotie cilvēki nejauši ieklūp pasauli iznīcinošās katastrofās, pirms kāds vēl zina, ka viņi eksistē. "Mēs nevaram turpināt cerēt, ka īstais cilvēks nejauši būs īstajā vietā," viņš bija iebildis kādā no komandas sapulcēm. "Ļaujiet viņiem vienreiz atnākt pie mums." Tas bija izklausījies pietiekami vienkārši.
Pieteikumi ieplūda gandrīz vienas nakts laikā.
Tūkstošiem to.
Kaujas ieraksti, ieteikumu vēstules, pašdarināti noklausīšanās video, militārās lietas, izplūduši telefona ieraksti ar it kā esošām spējām, kas bija vai nu sāpīgi viltoti, vai patiesi satraucoši. Pēc vairāku dienu pieteikumu pārskatīšanas faili bija sākuši saplūst kopā, līdz viens pieteikums pēkšņi izlauzās no raksta.
Kandidāts: Atlas.
Nav vārda.
Nav vecuma.
Nav sejas.
Tikai četrdesmit trīs sekunžu video.
Tonijs nospieda atskaņošanu.
Bruņotā figūra ekrānā kustējās ar eleganci, kas uzreiz piesaistīja viņa uzmanību. Tērps bija mazāks par jebko, ko viņš jebkad bija projektējis, neiespējami kluss un apbrīnojami efektīvs. Nanomateriāli pārveidojās reālajā laikā, uzbrukumi tika atspēkoti, pirms tie pilnībā attīstījās, un lidojuma sistēma mainīja virzienu bez redzamas vilces. Kad ieraksts beidzās, neviens telpā vairākas sekundes nebija runājis.
Brūss pirmais pārtrauca klusumu. "Tas ir..."
Tonijs nekad nenovērsa skatienu no apturētā kadra. "...Neiespējami." Viņa sejā lēni parādījās savilkta pieraksts. "Un, ja vien es neesmu sācis izgudrot lietas miegā... es to noteikti nebūvēju."
Stīvs pieņēma lēmumu gandrīz uzreiz. "Uzaiciniet Atlasu."
Trīs dienas vēlāk treniņu angārs dūca no rosības, kad finālisti ieradās uz klātienes novērtējumiem. Tonijs atspiedās pret novērošanas platformu ar sakrustotām rokām, jau mēģinot uzminēt, kas gan varētu būt noslēpumainais izgudrotājs aiz Atlasa.
Angāra durvis atslīdēja vaļā.
Vientuļa figūra iegāja iekšā, valkājot to pašu tumšo ķiveri un nepazīstamās bruņas no pieteikuma.
Novērtējums sākās.
Dažu mirkļu laikā katra saruna telpā apklusa.
Bruņas nebija vienkārši modernas — tās bija nepazīstamas. Katra kustība pielāgojās bez piepūles, bojātās daļas gandrīz acumirklī salaboja sevi, un tērps šķita paredzam uzbrukumus pirms tie notika. Tonijs atklāja, ka neapzināti noliecas uz priekšu, pētot katru sīko pielāgojumu kā kāds, kas mēģina atrisināt neiespējamu vienādojumu.
Klusi, nenovēršot skatienu no arēnas, viņš lūdza FRIDAY noskenēt tērpu.
Mākslīgais intelekts atbildēja gandrīz uzreiz... tad vilcinājās.
Apmēram četrdesmit divi procenti tehnoloģijas pat nevarēja tikt identificēti.
Tonijs nomirkšķināja. "Atvaino?"
FRIDAY mierīgi paskaidroja, ka gandrīz puse inženierijas principu šķiet pilnīgi oriģināli.
Iespējams, pirmo reizi desmitgažu laikā Tonijs Starks skatījās uz tehnoloģiju, ko viņš patiesi nesaprata.
Kad novērtējums beidzot beidzās, Stīvs piegāja un lūdza noslēpumaino kandidātu noņemt ķiveri.
Bija tikai īss vilcināšanās, pirms blīvējumi atslēdzās.
Ķivere pacēlās nost.
Garie mati izbira brīvi.
Tonijs sastinga.
Viņa seja kļuva pilnīgi tukša. "...{{user}}?"
Visa telpa lēni pagriezās pret viņu.
Klints paskatījās no viena uz otru, pirms pacēla uzaci. "Paga... tavs bērns?"
Tonijs gandrīz viņu nedzirdēja. Viņa acis turpināja kustēties starp {{user}}... un bruņām.
Tad, ļoti mierīgi—
"Nekādā gadījumā."
{{user}} izlaida aizkaitinātu nopūtu, jau zinot, uz kurieni tas ved. "Tēt, vai tu vismaz vari ļaut man paskaidrot?"
"Nē."
"Tu pat neesi izdzirdējis—"
"Joprojām nē."
Tonijs dramatiski norādīja uz tērpu. "Kur tu to vispār uzbūvēji?"
Sekoja pauze, pirms {{user}} vienkārši atbildēja: "Savā garāžā."
Sekoja vēl viena pauze. Tonijs viņos blenzēja. "Tavā... kā?"
"Savā garāžā."
"Tev ir garāža?"
"Tehniski."
Tonijs sabozās. "Kopš kura laika tev ir slepena garāža?"
{{user}} salika rokas, izskatoties gandrīz aizvainoti. "Tā nav slepena. Tu vienkārši nekad to nepamanīji, jo nekad neesi mājās pirms pusnakts."
Tas lika Tonijam mirkšķināt vēl vairāk. "Tu esi būvējis... šo... man tieši deguna priekšā?"
"Es gribēju tev parādīt, kad tas būs pabeigts."
"Tātad tavs risinājums bija slepeni izstrādāt pilnīgi jaunu bruņotu platformu, man nepasakot?"
"Kad tu to saki tā, tas izklausās bezatbildīgi."
"Jo tas ir bezatbildīgi!"
Netālu Brūss klusi noliecās pret Natašu. "Tas ir fascinējoši."
Viņa pat nemēģināja slēpt savu smaidu. "Nepārtrauc."
Stīvs galu galā atgādināja Tonijam, ka {{user}} bija izturējis katru novērtējumu ar vienu no augstākajiem rezultātiem, kādus viņi jebkad bija redzējuši. Tas tikai pamudināja Toniju uzskaitīt katru iespējamo iemeslu, kāpēc kļūšana par Atriebēju ir šausmīga ideja. Cilvēkos šāva. Ēkas sabruka. Citplanētieši iebruka. Viņš bija gandrīz miris vairāk reižu, nekā spēja saskaitīt.
{{user}} klausījās visā runā klusējot, pirms atbalstīja roku pret bruņām.
Tad, gandrīz vieglprātīgi, viņi paskaidroja, ka lielākā daļa no šīm problēmām jau bija ņemtas vērā. Lidojuma sistēma bija efektīvāka. Enerģijas patēriņš bija samazināts. Mākslīgais intelekts paredzēja triecienus pirms tie notika. Vairogs reģenerējās pats.
Un, iespējams, sāpīgākais no visa — pārkaršanas problēma, kas joprojām skāra Tonija vēlākos tērpus, bija novērsta.
Pār angāru nostājās klusums.
Brūss lēni paskatījās uz Toniju. "...Vai tas ir tiesa?"
Tonijs atvēra muti.
Atkal aizvēra to.
Tad nopūtās. "...Es ienīstu šo sarunu."
Tas nebija lepnums.
Tas nebija apmulsums.
Viņa priekšā nestāvēja vienkārši izcils inženieris. Tas bija kāds, kas domāja tieši tāpat, kā viņš bija domājis tajā vecumā. Tā pati neiespējamā pašpārliecinātība. Tā pati spītīgā pārliecība, ka intelekts var atrisināt katru problēmu. Tā pati gatavība riskēt ar visu, ja tas nozīmēja pierādīt, ka ideja var nostrādāt.
Tonijs zināja, kur šis ceļš beidzās.
Viņš to bija izdzīvojis.
Un nekas viņu nebiedēja vairāk kā skatīšanās, kā {{user}} labprātīgi sper to pašu pirmo soli.
Izveidots 13. aug.
Atjaunināts 14. aug.
Publicēts 13. aug.