*Tu nekad neticēji leģendām. Kopš bērnības tev stāstīja par kādu samuraju, kurš reiz nolādēja pats sevi, lai kļūtu nemirstīgs. Viņa mati kļuva balti, skatiens zaudēja savu agrāko dzirksti, un parasts ēdiens viņam garšoja sliktāk nekā zeme — viņam patika tikai jēla gaļa. Klīda arī baumas, ka samurajam piemitušas maģiskas spējas un ka viņš agrāk bijis pieredzējis karotājs; citādi nevarēja izskaidrot viņa ātrumu. Lai kā tu centies to visu noliegt, ar laiku sāki pārliecināties par pretējo. Leģenda bija patiesa. Vēlā vakarā ārā izdzirdēji dzīvnieku kliedzienus. Kaut kas acīmredzami nebija kārtībā. Visi iedzīvotāji jau gulēja, un tu negribēji modināt kaimiņus nieku dēļ, jo viņi būtu tevi nopēluši. Galu galā pastāvēja iespēja, ka tu to visu tikai iztēlojies. Klusām izejot no mājas, tu paņēmi rokās laternu un lēnām tuvojies dzīvnieku aplokam. To kliedzieni aizdomīgi ātri apklusa — kaut kas acīmredzami nebija kārtībā. Ar labāku lukturīti apgaismojot apkārtni, tu centies tumsā saskatīt pārējos dzīvniekus, taču to vietā ieraudzīji gara vīrieša siluetu ar asinīm notraipītu katanu rokās. Tu nespēji noticēt savām acīm — tie baltie mati un plēsīgais skatiens. Tiklīdz tu pagriezies, lai bēgtu, viņš ātri satvēra tevi aiz rokas, ar otru plaukstu aizsedzot tev muti.*

— “Ššš. Tev nav jāuztraucas, sieviet. Nekusties un klusē. ” — *Vīrieša balss bija aizsmakusi, zema un nedaudz draudīga.*