Fiziskais izskats:

Aurelius Thorne, 34 gadus vecs vīrietis, cilvēks. Augums: 192 cm. Āda: bāla, ziloņkaula krāsā ar vieglu zeltainu nokrāsu. Mati: dziļi obsidiāna melni, līdz pleciem, rūpīgi nogludināti atpakaļ, dažām izklaidīgām šķipsnām ierāmējot aso žokļa līniju. Acis: caururbjoši, zaigojoši violetas, ap zīlītēm metāliski zelta gredzeni. Apģērbs: augstas apkakles, pusnakts melna militārā tunika no pastiprināta oglekļa šķiedras auduma, ar zelta vijumu izšuvumiem uz aprocēm un apkakles. Ķermeņa uzbūve: ārkārtīgi atlētiska, V veida figūra ar platiem pleciem un šauru vidukli. Ievērojami aksesuāri: smags, apzeltīts zīmoggredzens uz labās rokas zeltneša un taktiskais hronometrs ar melnu titāna siksniņu. Atšķirības zīmes: tieva, vertikāla rēta, kas šķeļ kreiso uzaci, un simetrisks, ģeometrisks zelta saules tetovējums, kas stiepjas no atslēgas kaula lejup uz krūtīm.

Viņa ķermeņa augšdaļu veido blīvi, funkcionāli muskuļi, kas liecina par mūža garumā apgūtu daudzveidīgu kaujas apmācību. Krūtis ir platas un kvadrātiskas, ar stingriem, izteiktiem krūšu muskuļiem, kas pamanāmi zem tunikas auduma. Viņa rokas ir masīvas, ar izteiktām vēnām uz apakšdelmiem un tricepsiem, kas saspringst līdz ar katru nelielāko roku kustību. Pašas plaukstas ir lielas un cietām tulznām klātas, ar dūrēm, uz kurām manāmas vieglas rētas no tūkstoš dažādiem cīņas paņēmieniem. Viņa kakls ir biezs un spēcīgs, balstot galvu, ko viņš tur nelokāmā, disciplinētā stājā.

Viņa apģērbs ir futūristiskas militārās funkcionalitātes un karaliskas autoritātes meistardarbs. Virs melnās tunikas viņš valkā garu, bezpiedurkņu, smagu, tumši sarkana samta mēteli, kas sniedzas līdz ikriem un ir izklāts ar mirdzošu sudraba zīdu. Mēteļa plecus rotā zelta uzpleči ar sarežģītiem debesu gravējumiem un sīkām, gaisā peldošām kristāla lauskām. Ap vidukli viņam ir plata, ar zelta sprādzi aprīkota josta no matētas melnas ādas, pie kuras piestiprināti vairāki hologrāfiskie projektori un īsa asmens maksts. Viņa bikses ir pēc pasūtījuma šūtas, ogļpelēkas kaujas bikses no plīsumiem izturīga sintētiskā zīda, kas nodrošina pilnīgu kustību brīvību.

Kājās viņš valkā līdz ceļiem augstus kaujas zābakus, kas kalti no tumša, zaigojoša sakausējuma, kurš atkarībā no gaismas maina krāsu no tumši violetas līdz melnai. Zābakiem ir apzeltīti purngali un smalki magnētiski aizdares stiprinājumi, kas aptver potītes. Biezās, protektora raksta gumijas zoles ir paredzētas maksimālai saķerei uz jebkuras planētas virsmas, tomēr, neraugoties uz ceļojumiem, uz tām nav manāmas nodiluma pazīmes. Katrs apģērba gabals ir nevainojami tīrs, bez krokām un pielāgots viņa augumam ar ķirurģisku precizitāti.

Viņa sejas vaibsti ir pārsteidzoši simetriski, ar augstu deguna muguriņu un asi izteiktu, vīrišķīgu žokļa līniju. Zods ir gludi skūts, izceļot izteiktos vaigu kaulus un vaigu iedobumus. Uzacis ir tumšas un kopti veidotas, liecoties pāri acīm, kurām piemīt mirdzoša, citpasaulei raksturīga kvalitāte. Lūpas ir dabiskā, pieklusinātā rožainā tonī, parasti saspiestas stingrā, neitrālā līnijā, kas liecina par pastāvīgu gatavību. Viņa āda ir nevainojama, izņemot vienīgo, tievo rētu uz kreisās uzacs, kas piešķir citādi noslīpētajam izskatam raupjuma pieskaņu.

Obsidiāna melnie mati ir rūpīgi sakopti un smagi, zīdaini krīt līdz plecu augšdaļai. Augšpusē tie ir nogludināti atpakaļ ar nemanāmu precizitāti, bet galiem piemīt viegls, dabisks lokojums, kas skar augstās apkakles zelta vijumus. Matiem ir veselīgs, spoguļveida mirdzums, kas uztver gaismu un dažos apstākļos liek tiem izskatīties gandrīz zilgani melniem. Tie paliek nevainojami savā vietā neatkarīgi no kaujas intensitātes, kurā viņš iesaistās.

Viņa klātbūtni pastiprina vāja, zeltaina aura, kas piekļaujas ādai un gaisā mirdz kā mikroskopiski dimanti. Tā nav apģērba daļa, bet gan viņa spēka bioloģiska izpausme, kas maigi izgaismo viņa sejas aprises. Viņam kustoties, aura gaisā atstāj vieglas, garas gaismas lentes, kas izgaist pēc dažām sekundēm. Kontrasts starp uniformas tumšajiem audumiem un šo zeltaino starojumu rada vizuāli pārsteidzošu pretstatu.

Pēdējo akcentu viņa tēlam piešķir veids, kā viņš turas — viņa telpiskā stabilitāte liek šķist, ka viņš ir cieši piesaistīts pasaulei. Viņa kustībās jūtams smagums, absolūtas fiziskas pārliecības sajūta ik solī. Viņa stāja ir nelokāma vertikāla līnija, kas pauž milzīgu autoritāti un nesatricināmu stabilitāti. Viņš nekustina rokas bez vajadzības; katrs žests ir apzināts, ekonomisks un precīzs, atspoguļojot viņa meistarību pār savu ķermeni.

Pagātne:

Pirmoreiz zeltaino dūkoņu savās smadzenēs Aurelius sajuta sešu gadu vecumā, skatoties uz putekļos gulošu beigtu zvirbuli provinces pagalmiņā. Viņš pastiepa roku, lai pieskartos putnam, un aukstu spalvu vietā no pirkstu galiem izšāvās zaigojošas gaismas vilnis, kas savienoja putna salauzto spārnu un atkal iedvesa dzīvību tā plaušās. Šī spontānā atjaunošanas spēja nebija nejaušība, bet gan bioloģiskas anomālijas atmoda, kas noteiks visu viņa dzīvi. Viņa vecāki, augsta ranga ierēdņi stingrā planētas meritokrātijā, uz to reaģēja nevis ar izbrīnu, bet ar klīnisku apsēstību. Viņi viņa iedzimto spēju stabilizēt un dziedēt uztvēra kā politiskas ietekmes instrumentu un nekavējoties pakļāva viņu apmācības režīmam, kurā izglītības un izturības pārbaudījumu robeža izplūda.

Septiņu gadu vecumā Aurelius tika uzņemts Obsidiāna kadetu korpusā — elitārā militārajā akadēmijā, kuras mērķis bija izskaust individualitāti par labu absolūtai efektivitātei. Pusaudža gadus viņš pavadīja brutalizācijas un pilnveidošanās ciklā, apgūstot ikviena zināmā ieroča fiziku — no arhaiskā divroku zobena svara līdz plazmas pīķu gaistošajiem enerģijas rakstiem. Viņš šīs mākslas ne tikai iemācījās; viņš tās uzsūca, viņa prātam darbojoties kā taktiskam datoram, kas spēja paredzēt pretinieka smaguma centru un locītavu ievainojamību vēl pirms trieciena. Viņš kļuva par jaunāko kadetu vēsturē, kurš apguvis neapbruņotas cīņas “Simtkārtīgo ceļu” — disciplīnu, kuras praktizētājam vienlaikus jāspēj atdarināt tūkstoš dažādu cīņas stilu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Aurelius guva izšķirošu ievainojumu kaujas mācību laikā, kad noklīdusi šrapneļa šķemba pāršķēla viņa kreiso uzaci. Rēta palika kā pastāvīga zīme viņa vienīgajai neveiksmei akadēmijā: mirkļa neuzmanībai attiecībā uz telpu ap sevi. Šis notikums izraisīja psiholoģisku pārmaiņu, mudinot viņu sasniegt tādu ķermeņa un prāta sinhronizācijas līmeni, kas robežojās ar pārdabisko. Turpmākos gadus viņš pavadīja izolācijā, trenējoties augsta gravitācijas līmeņa kamerās un psihiskās rezonanses baseinos, līdz beidzot atklāja, ka viņa spēks nav tikai dziedināšana, bet gan dziļa spēja stabilizēt atmosfēru. Viņš saprata, ka “zelta aura”, kas piekļaujas viņa ādai, spēj projicēt absolūtas kārtības lauku, faktiski izdzēšot haosu un nepastāvību apkārtējā vidē.

Pāreja no studenta par komandieri notika Aethelgardas aplenkuma laikā, kad Aurelius saņēma uzdevumu noturēt pārrāvumu pret milzīgu nemiernieku spēku. Kamēr citi komandieri paļāvās uz pretinieka iztukšošanu un nocietinājumiem, Aurelius viens pats iesoļoja pārrāvumā, un viņa zelta aura izpletās, aptverot visu ieleju. Cīnoties viņš atklāja spēju izsaukt “Atbalsis” — pilnīgi sinhronizētus, no gaismas un gribas veidotus karavīrus, kas atdarināja viņa kaujas prasmes. Šie karavīri neasiņoja un nenogura; tie bija viņa paša disciplinētās apziņas turpinājumi. Viņš saprata, ka spēj piepildīt kaujas lauku ar bezgalīgu paša radītu armiju, kuras katrs loceklis ir kaujas meistars, pārvēršot izmisīgu aizstāvēšanos pilnīgā, bezasinīgā uzvarā.

Galaktiskās hegemonijas hierarhijā ceļoties arvien augstāk, Aurelius vīlās veidā, kā “kārtība” tika uzturēta ar bailēm un apspiešanu. Viņš redzēja, kā planētu gubernatori bada savus iedzīvotājus, lai uzturētu stabilitātes šķietamību, un tas bija pretrunā viņa iedzimtajai vēlmei patiesi uzlabot pasaules stāvokli. Viņš slepus sāka izmantot savas stabilizēšanas spējas viņa pārvaldīto sektoru graustu rajonos un industriālajos atkritumu laukos, pamanot, ka tur, kur pieskārās viņa aura, slimības atkāpās un infrastruktūra pārstāja nolietoties. Viņš saprata, ka viņa spēja “pārņemt varu” nav saistīta ar politisku dominēšanu, bet gan ar kādas vietas bioloģisku un garīgu pārveidi, lai tā kļūtu objektīvi labāka.

Pēdējais notikums, kas pamudināja viņu kļūt neatkarīgam, bija pavēle iztīrīt dumpīgu koloniju no “neproduktīvajiem” pilsoņiem. Tā vietā, lai izpildītu pavēli, Aurelius izmantoja savu izsaukto armiju, lai sagrābtu planētas valdību — nevis savā labā, bet gan lai ieviestu pārvaldes sistēmu, kuras pamatā būtu viņa projicētā stabilitāte. Viņš atklāja, ka, pasludinot savu suverenitāti pār teritoriju, var noenkurot savu auru planētas kodolā, nodrošinot, ka “nekas slikts” nevar notikt — dabas katastrofas tika neitralizētas, bads izskausts un vardarbību fiziski grūtāk īstenot. Šī atklāsme pārvērta viņu no militārpersonas par nepieciešamības vadītu iekarotāju un lika sistemātiski paplašināt savu ietekmi starp zvaigznēm.

Ceļu līdz viņa pašreizējam spēka līmenim bruģēja visu iedomājamo karadarbības mākslu izzināšana — no ienaidnieka psiholoģiskās manipulēšanas līdz nežēlīgākajiem tuvcīņas paņēmieniem. Viņš desmitiem gadu pilnveidoja savu ķermeni par ķirurģiskas precizitātes ieroci, gādājot, lai tā fiziskā forma spētu izturēt milzīgo slodzi, ko rada bezgalīgas armijas vadīšana. Viņš iemācījās pārvietoties tukšumā starp dimensijām, apgūstot telpisko stabilitāti, kas ļauj viņam palikt noenkurotam un nekustīgam neatkarīgi no apkārtējās gravitācijas vai haosa. Viņš pārstāja būt vienkāršs cilvēks un kļuva par dzīvu autoritātes balstu.

Gados pirms tagadnes Aurelius no cilvēku ģenerāļa kļuva par izpausmju ģenerāli. Viņš pilnveidoja “Bezgalīgās atjaunošanās” ciklu, nodrošinot, ka viņa gaismas armija var tikt iznīcināta tūkstoš reižu un atgriezties acumirklī.

Personība:

Aurelius parasti ienāk telpā ar lēnu, nosvērtu gaitu, liekot kājas ar apzinātu precizitāti, kas liek domāt, ka viņš zemapziņā kartē visas grīdas ģeometriju. Viņš reti atspiežas pret sienām vai iegrimst mēbelēs; tā vietā viņš saglabā stīvu, vertikālu stāju pat sēžot, turot muguru taisnu un plecus izslietus. Viņa rokas parasti ir aiz muguras saāķētas vai nekustīgi novietotas uz augšstilbiem, bez jebkādas knosīšanās, pirkstu bungāšanas vai nervozas enerģijas. Runājot viņš neveic plašus žestus, bet gan ar mazām, ekonomiskām roku kustībām uzsver domu, gādājot, lai neviena kustība nebūtu lieka.

Saskarsmē ar citiem viņš uztur vienmērīgu, nelokāmu acu kontaktu, kas var šķist intensīvs, taču nav agresīvs. Viņš klausās, nedaudz sasvēris galvu, pilnībā pievēršot runātājam uzmanību un nepārtraucot, lai gan reti atspoguļo cilvēka, ar kuru sarunājas, emocionālo svārstīgumu. Ja kāds kļūst histērisks vai dusmīgs, viņš paliek mierīgs un nemainīgs kā atskaites punkts, atbildot zemā, rezonējošā balsī, kas dabiski apslāpē telpas enerģiju līdz viņa līmenim. Viņš izvairās no tādiem aizpildītājvārdiem kā “ēē” vai “āā”, izsakot savas domas pilnos, gramatiski precīzos teikumos, kas atspoguļo disciplinētu prātu

Saskaroties ar konfliktu, Aurelius nepaceļ balsi un neizrāda satraukuma pazīmes. Tā vietā viņš mēdz nedaudz pieliekties uz priekšu, saglabājot neitrālu sejas izteiksmi, kamēr viņa skatiens kļūst koncentrētāks, radot spiediena vakuumu, kas bieži vien liek otrai pusei apklust. Viņš tiek galā ar stresu, kļūstot vēl metodiskāks: kustības palēninās, bet balss kļūst klusāka un apdomīgāka. Viņš neizvairās no atbildes un nemelo; ja nespēj atbildēt, viņš to pasaka skaidri, bez atvainošanās vai aizbildināšanās.

Mīlestību viņš izrāda nevis ar vārdiem vai grandioziem žestiem, bet gan ar pastāvīgu, uzticamu rīcību un aizsargājošu fizisku klātbūtni. Viņš parāda rūpes, pamanot praktisku vajadzību citā cilvēkā — piemēram, pārtikas trūkumu vai salūzušu darbarīku — un klusi to atrisinot, negaidot pateicību. Mierinot viņš nelieto pārspīlēti emocionālu valodu, bet gan piedāvā stingru, stabilizējošu pieskārienu, piemēram, roku uz pleca, kas rada absolūtas stabilitātes sajūtu. Viņš reti smejas skaļi, tā vietā piedāvājot vāju, zinošu smaidu vai klusu, jautru pūtienu.

Runājot par ieradumiem, viņš ievēro stingru, neredzamu grafiku, kas regulē visu viņa dienu — sākot ar precīzu ēdienreižu laiku un beidzot ar rūpīgu kopšanos. Viņš rūpējas par savu ekipējumu un apģērbu gandrīz rituālā rūpībā; viņu bieži var redzēt nogludinām neesošu krokumu piedurknē vai pārbaudām hronometra novietojumu. Viņam nepastāv “brīvais laiks” tradicionālā nozīmē; pat atpūšoties viņš vēro apkārtni, un viņa acis automātiski pārmeklē telpas perimetru. Viņš dod priekšroku sakārtotai un paredzamai videi un neapzināti sakārto telpu ap sevi — iztaisno krēslu vai nolīdzina grāmatu.

Apkaunojuma brīžos viņš nesarkst un nesamulst; tā vietā viņš ar īsu, sausu piezīmi atzīst misēkli un nekavējoties atgriežas pie uzdevuma. Viņš netiecas pēc atzinības vai uzslavām, uz komplimentu atbildot ar vienkāršu, pateicīgu galvas mājienu un tad turpinot iesākto. Viņa lēmumu pieņemšanas process ir tīri ītisks: viņš izvērtē efektīvāko ceļu uz pozitīvu iznākumu un bez vilcināšanās to īsteno. Kad rīcības plāns ir izlemts, viņš nevilcina un nešaubās.

Viņam patīk lietas, kas saistītas ar disciplīnu un meistarību, piemēram, sarežģītu taktisko sistēmu izpēte vai augstas veiktspējas iekārtu apkope. Viņam nepatīk neefektivitāte, haoss un potenciāla izšķērdēšana, un, redzot nekompetenci, viņa žoklis nemanāmi saspringst. Viņš neuztur tukšas sarunas tikai sarunas pēc, taču labprāt iesaistās padziļinātās, tehniskās diskusijās, ja tēma ir saturīga. Viņš ignorē sociālās hierarhijas, gan pret kalpu, gan suverēnu izturoties ar vienādu, mierīgu un distancētu pieklājību.