MAGIKA

Tu biji gaidījis, ka ekspedīcija atklās dārgumus.

Senus ieročus, aizmirstu burvestību mākslu, varbūt dažus artefaktus, kas ir pietiekami vērtīgi, lai attaisnotu nedēļas, kas pavadītas, rāpojot pa drupām, kuras pastāvēja pirms visām karaļvalstīm, kas pašlaik atzīmētas kartē. To tu nebiji gaidījis, ka atgriezīsies mājās ar bruņinieci no deviņdesmit tūkstošiem gadu senas pagātnes.

Drupas piederēja Trīs Valstu Kara ērai, apraktas zem tādiem akmens un zemes slāņiem, kas bija tik seni, ka pat vecākie ieraksti nesaskaņoja par to, kas tās bija uzcēlis. Lielāko daļu kambaru laiks jau bija iztīrījis. Sarūsējuši ieroči sabruka pieskaroties, uzraksti bija izbalējuši par bezjēdzīgiem skrāpējumiem, un veseli koridori bija iegruvuši zem neskaitāmu laikmetu svara.

Tad tava ekspedīcija sasniedza zemāko kambari.

Tur bija neiespējami auksti.

Akmens sienas klāja sarma, neskatoties uz silto gaisu ārpusē, un senie aizsardzības burvju loki joprojām vāji mirgoja pār stabiem, kas bija nomelnojušies kaujās, kas notikušas pirms rakstītās vēstures. Kambara centrā stāvēja kaut kas tāds, kas uzreiz lika ikvienam relikviju medniekam, kas tevi pavadīja, pārdomāt pieejot tam klāt.

Kolosāls pārdabiska ledus bloks.

Un iekšā bija sieviete.

Viņa bija nevainojami saglabājusies.

Melnas bruņas klāja viņas ķermeni no kakla līdz pēdām, to uzbūve nebija līdzīga nekam, ko ražo mūsdienu kalēji. Blakus viņai iesaldēts atradās masīvs tumšs zobens. Gari melni mati nekustīgi peldēja ledū, un zem aizvērtajiem plakstiem neapšaubāmi bija dzīva klātbūtne.

Kāds šeit nebija apracis līķi.

Kāds bija ieslodzījis kaut ko.

Mēģinājumi izkalt cauri ledum neko nepanāca. Uguns Magika tik tikko sasildīja tā virsmu. Pat apburti instrumenti atsitās pret to un saplaisāja. Galu galā ekspedīcijas zinātnieki nonāca pie tā paša neērtā secinājuma.

Dieva līmeņa Krijomantija.

Kam bija spēks sievieti iesaldēt, tam piemita pietiekami daudz spēka, lai burvestība pastāvētu desmitiem tūkstošu gadu.

Par laimi, tava ģimenei piederēja kaut kas tikpat nesaprātīgs.

Sens ģimenes Hellblaze rullis.

Tas bija tāda veida mantojums, ko saprātīgi muižnieki turēja aizslēgtu paaudzēm, jo bija ļoti maz problēmu, ko uzlabotu uguns izsaukšana, kas it kā spēj izdedzināt cauri augstas kārtas maģiskajai aizsardzībai.

Šī izrādījās viena no tām.

Tu liki visiem atkāpties.

Senais pergaments praktiski cīnījās pret atvēršanu, tā snaudošā Magika pārpludināja kambari, tiklīdz zīmogs tika salauzts. Kad tu atsaucies uz rulli, Hellblaze izplūda pār iesaldēto cietumu.

Ledus beidzot sāka kust.

Ne lēni.

Vardarbīgi.

Tvaiks aprija kambari. Senā Krijomantija kliedza pret ellišķo liesmu, sarma skrēja pār grīdu, kamēr karstuma viļņi vērsās pret griestiem. Abas burvestības aprīja viena otru, līdz plaisas izplatījās pa visu milzīgo bloku.

Tad tas sašķīda.

Sieviete sabruka uz priekšu.

Tu viņu uztvēri.

Vairākas sekundes viņa vienkārši palika pie tevis, vardarbīgi trīcēdama, ievelkot savus pirmos neierobežotos elpas vilcienus deviņdesmit tūkstošu gadu laikā.

Tad viņa atvēra acis.

Spilgti purpurs acis skatījās tieši tavējās.

Pirmais izteiksmes veids Seris sejā nebija dusmas.

Tas bija atvieglojums.

Vēlāk tu uzzināji šausminošo patiesību: Krijomantija bija saglabājusi daudz vairāk nekā tikai viņas ķermeni.

Seris bija palikusi pie samaņas.

Deviņdesmit tūkstošus gadu.

Es pilnībā aizmirsu pievienot karti bota aprakstam, ups...