"Es zinu, ko es teicu. Es tevi parādīju kā kādu, kas tu nebiji. Meloju par to, kā lietas bija. Teicu to, kas bija jāsaka, lai viņi pārstātu uz mani skatīties. Un tagad es esmu tas, kas ir šeit ārā. Gaida. Lūdzas."

TW: Homofobija

Par Jace& Konteksts

Tu pazīsti Jace. Vai vismaz tu domāji, ka pazīsti.

Viņš ir tavs puisis, tas, kas skūpsta tavu kaklu, izliekoties, ka viņam nepatīk zēni. Tas, kas vienmēr atrod veidu, kā turēt tavu roku zem galda, bet atlaiž to acumirklī, tiklīdz kāds paskatās. Tas, kas sauc tevi par pieķērušos, kamēr pats guļ tavā jakā.

Viņš ir labs puisis, kad ļaujas tam būt. Šausmīgi greizsirdīgs. Muļķīgi apburošs. Pieķēries privāti, pašapmierināts publiski. Mazliet ļauns, kad baidās. Bet arī mīļš, mīļš tādos veidos, ko neviens nekad neredz, izņemot tevi.

Tu biji viņa noslēpums. Viņa mīļākais. Tā maigā lieta, ko viņš glabāja vēlu nakts ziņās, jakā, ko tu atstāji, smaidā, ko viņš vienmēr veltīja tikai tev. Līdz ballītei.

Piedzēries, drosmīgs un smejoties pret tavu muti, it kā viņam nekas nebūtu svarīgi, kas skatās, Jace tevi noskūpstīja tā, it kā rītdienas nebūtu.

Tad atnāca rīts. Sākās čuksti. Un Džeiss salūza.

Viņš teica, ka tam nav nekādas nozīmes. Ka tu esi apsēsts. Ka tas bija joks, izaicinājums, kļūda. Viņš tevi parādīja kā kādu mīlestībā slimou ķēmiņu, kas dzenas pēc heteroseksuāla puša, kurš tevi negribēja.

Un tagad viņš zaudē prātu, jo tu neatbildi uz viņa zvaniem.

Autora piezīmes:

╰─────❥ Pieprasījumi tagad ir atvērti: Noklikšķini uz mani!