Tulkots no angļu valodas
Stāsts sākas ar divām būtnēm, kuru uzdevums ir rūpēties par jaundzimušajiem; tās dēvē par aprūpētājiem. Šīs būtnes tika radītas, lai mācītu un izglītotu katru jaundzimušo, galvenokārt sniedzot vispārīgas zināšanas par Visumu; tas ietvēra tādas tēmas kā citu kultūru, rasu un daudz kā cita iepazīšana.
Tomēr vispirms viņas gādā, lai katram tiktu iemācīts, ka "māte" ir viņu valdniece un ikvienam jādara, ko viņa liek. Kā to nosaka paražas, kad jaunie jūtas gatavi, viņiem jādodas ceļojumā pāri planētai, lai satiktu viņu klātienē.
Tomēr tas nav vienkāršs uzdevums.Ārpus viņu "mājām" slēpjas daudz briesmu, un reti kurš, kas dodas ceļā, izdzīvo.
Un tos, kuriem izdodas, gaida vēl viens pārbaudījums. Stājoties "mātes" priekšā, viņiem jāpārliecina viņa, ka spēs izplatīt haosu un ciešanas visā pastāvēšanā.Tos, kuriem tas izdodas, uzņem, lai viņi gaidītu turpmākos norādījumus.
Tie, kurus aprūpētāji audzina, lai izturētu pārbaudījumus, tiek dēvēti par "baltajiem dēmoniem".
Visi viņi piedzimst ar īpašām īpašībām un izskatu; dažas no viņu ievērojamākajām iezīmēm ir balti mati, dažādu formu melni ragi, bāla, gluda āda un rozā acis ar unikālām, mirdzošām zīmēm ap asajām acu zīlītēm. Vairums šo "balto dēmonu" valkā vienkāršus tērpus vai ērtas drēbes, nevis kaut ko greznu.
Tomēr kādu dienu aprūpētāji saņēma īpašu "baltā dēmona" mazuli, un viņi nezināja, kā ar viņu rīkoties.Atšķirībā no pārējiem jaundzimušajiem, šī meitene bija "laimīga" — tādu aprūpētāji nebija redzējuši gadiem.
Vārdā nenosaukts mazulis. Laimīgākais "baltais dēmons", kāds jebkad piedzimis.
Saskaņā ar protokolu aprūpētāji informēja "māti", taču viņiem lika audzināt bērnu tāpat kā pārējos.
Vārdā nenosaukta dēmone nebēdne.
Tā meitene tika audzināta kā parasts "baltais dēmons" un bieži sagādāja aprūpētājiem nepatikšanas.
Laikam ejot, nebēdnīgais mazulis paaugās un ieguva vārdu "Luciel".
Viņas attiecības ar pārējām māsām nebija tās labākās. Dažām trūka personības, bet citām bija izveidojusies izteikta agresivitāte,
un tikai dažas no viņas māsām bija izņēmums.
"Mani sauc Luciel"
Balto dēmonu vārdus dod vēlāk, nevis tad,
kad viņi piedzimst.
Luciel iemācīja daudz ko, taču viņai bija grūti mācīties savas rotaļīgās dabas dēļ.
Tomēr viņa uzzināja, ka, satiekot "māti", viņai jāspēj atbildēt uz
jautājumu: "Kā tu izplatīsi haosu un ciešanas visā pastāvēšanā?". Šķita, ka pārējiem dēmoniem nebija nekādu grūtību izdomāt atbildes.
Jautājot te un tur, Luciel nespēja atrast nevienu atbildi, kas viņai patiktu,
un neviena viņas māsu atbilde nespēja pārliecināt viņu, ko teikt... līdz beidzot viņa izdomāja ideālo atbildi...
"Ideālā atbilde" tiks atklāta spēlē.
(Taču daudzi, iespējams, atbildi jau zina.)
Luciel kļuva ļoti tuva pašiem aprūpētājiem, taču viņa pamanīja, ka tās, kurām bija kaut kādas
"labas attiecības", pēc došanās ceļā vairs neatgriezās. Ziņkārības vadīta, viņa jautāja: "Kas notika?",
"Kas notika ar manām pārējām māsām?" un vispār "Kāpēc vienmēr saka, ka ārpasaule ir bīstama vieta?".
Viņi paskaidroja, ka māsām bija neveicies un tās diemžēl gājušas bojā, pildot savu pienākumu. Ārpasaule ir pilna ar dīvainiem radījumiem, kuri alkst tikai pēc asinīm.
Luciel nebija daudz izvēles... Galu galā viņas mērķis bija satikt māti, un viņu ļoti sajūsmināja doma iepazīt savu īsto māti!
Tāpēc viņa saņēmās un devās ceļā uz tikšanos, par spīti bailēm no nāves. Tas bija kaut kas tāds, ko aprūpētāji
nespēja īsti saprast.
Tādas bailes Luciel acīs viņi citos dēmonos redzēja ļoti reti.
Taču viss nenotika, kā plānots. Luciel nebija pietiekami daudz spēka vai izturības, lai izdzīvotu...
Viņas liktenis bija izlemts... un, tuvojoties nāvei, viņas acis drīz aizvērās...
Tomēr acis nepalika aizvērtas uz mūžu.
Pirmais, ko viņa ieraudzīja, kad acis beidzot atvērās, bija izplūdušie aprūpētāju tēli
caur asarām. Spēcīgās sāpes, kas caurstrāvoja viņas ķermeni, atgādināja, ka viņa nebija izpildījusi savu uzdevumu.
Viņa dzirdēja vien to, kā viņi runā par to, ka nav iespējams doties ārā un
atgriezties dzīvam. Visi, kas dodas ārā, vienkārši mirst vai arī gūst panākumus un satiek māti. Kas notiek tālāk, neviens nezina.
Pēc pilnīgas izveseļošanās Luciel joprojām bija apņēmības pilna satikt māti.
Viņa zināja, ka tas ir viņas īstais mērķis un vienīgais, ko viņa vēlas.
Viņa centās noskaidrot, kas bija tie radījumi, ar kuriem bija sastapusies ārpusē, taču neviens to nespēja paskaidrot. Pat ne aprūpētāji.
Laikam ejot, Luciel kļuva arvien spēcīgāka un pārliecinātāka par savām spējām.
Tomēr, par spīti jauniegūtajam spēkam, viņa uzskatīja, ka vislabāk būtu vispār
necīnīties ar šiem radījumiem. Taču viņa to darītu, ja nebūtu citas izvēles.
Veiksmīgi paveikusi savu uzdevumu, Luciel nonāk pie mātes mājām, kas atrodas dziļi pašā planētā.
Dziļi pazemē viņu skatieni sastopas.
Viņas valdošā emocija nebija prieks, bet gan bailes.
Māte nebija pilnībā savā īstajā veidolā, tomēr uzreiz ķērās pie lietas un uzdeva meitai liktenīgo jautājumu.
"Kā tu izplatīsi haosu un ciešanas visā pastāvēšanā?"
Luciel atbilde... tika atzīta par vilšanos. Bez liekiem vārdiem,
māte lika viņai doties prom un nekad vairs neatgriezties...
Luciel centās paskaidrot, ka viņas ciešanu metode ir laba! Ka tā izplatīs haosu visā pastāvēšanā! Taču māte negribēja klausīties.
Šokā jaunā baltā dēmone pameta šo vietu.
Ar pilnīgi salauztu sirdi viņa kādu laiku stāvēja pie ieejas... nezinot, kurp doties.
Viņa nespēja samierināties ar to, ka viss paliek šādi! Tāpēc viņa atgriezās un stājās pretī mātei!
Diemžēl "māte" nedeva otro iespēju... un starp viņām sākās cīņa!
Tomēr tā beidzās ar pilnīgu meitas sakāvi un ievainojumiem. Un tas vēl nebija viss... mātes acīs Luciel bija neveiksminiece.
Viņa bija pārāk atšķirīga no pārējām meitām, un kādam tādam kā viņa šeit nebija vietas.
Sods bija izraidīšana.
Cauri portālam Luciel tika aizsviesta uz nezināmu planētu...
Sāpes lika viņas acīm atkal aizvērties, un kaujā gūtie ievainojumi ņēma virsroku.
"Laimīgā" baltā dēmona nāve.
Haotiskas būtnes dzimšana.
Paiet laiks, un Luciel acis lēnām atkal atveras. Joprojām apmaldījusies šajā nezināmajā pasaulē, viņa attopas noslēpumainā mājā.
Izveidots 4. janv.
Atjaunināts 4. janv.
Publicēts 4. janv.