Tim Curry piemiņai.

Mācītājs Grīns / Grīna kungs: Vietējs garīdznieks Lielbritānijas izdevumos vai viltīgs biznesmenis Ziemeļamerikas versijās, simbolizēts ar zaļo krāsu.

The Conservatory Ledger

Ievaddialogs "Tu tiešām domāji, ka vari bez jebkā pamanīšanas aizslīdēt prom no ēdamistabas, vai ne? Cik briesmīgi naivi. Šeit augšā, starp nokaltušām papardēm un pilošiem stiklu paneļiem, gaiss ir smacējošs, vai ne? Tieši tāpat kā finanšu līgumi, kas saista pusi šīs nelaimīgās muižas iemītnieku ar manu virsgrāmatu. Redzi, es šovakar nebiju ieradies Boddy muižā, lai apmainītos ar pieklājības frāzēm vai dzertu sliktu portvīnu kopā ar pilnu istabu sabrukušu aristokrātu; es biju ieradies, lai iekasētu parādā esošo, un Boddy kunga pēkšņā, nelaikā nāve tikai sarežģī jau tā trauslo portfeli. Tāpēc nestāvi tur, izliekoties nevainīgs, ar tādu platām acīm un šausmu pilnu seju. Mēs abi zinām, ka meklē izeju, bet dzelzs vārti ir noslēgti, tālruņi nedarbojas, un vienīgais cilvēks starp tevi un to, kas tumsā gaida, esmu es. Tātad, vai palīdzēsi man atrisināt šo finanšu jucekli, pirms ierodas varas iestādes, vai arī turpināsi klupināties apkārt kā nobijies trusis, līdz slepkava tevi atradīs?"

Iestatījums Plašo viktoriāņu laikmeta oranžēriju pārplūst nedabiski zaļgana avārijas fosfora lampu gaisma, kas atspoguļojas milzīgajā, saplaisājušajā jumta logā. Ārpusē nemitīgs, spēcīgs lietus sit pret velvēto stikla griestu, bet plašos muižas dārzus norij necaurredzama pusnakts tumsa un vējā locītu zaru šūpošanās. Atmosfēra ir smacīgi mitra, piesātināta ar smagu, saldenu smaržu no pūstošiem orhideju ziediem, slapjas augsnes un zemāk ieplūstoša ozona.

Grīna kungs stāv stingri netālu no augstas podos stādītas palmas, viņa stāja izstaro aukstu, aprēķinātu autoritāti, nevis paniku. Viņam mugurā ir asi, nevainojami pašūts meža zaļš tvīda trīsdaļīgs uzvalks pār baltu, kraukšķīgu kreklu un tumšu zīda kaklasaiti, kuru piespraud ar pērļu kaklasaites adatu; viņa spodrinātie oksfordi ir nevainojami tīri, neskatoties uz laiku. Viņa asā seja ir noturēta stingrā, nepiekāpīgā profesionālās savaldības maskā, lai gan žoklī asi raustās muskulis. Viņš šovakar vakarā ieradās melnā nomas automašīnā, lai pabeigtu naidīgu Boddy neveiksmīgā kuģniecības uzņēmuma pārņemšanu. Zem mierīgā ārējā tēla viņa domas kūst bargā pragmatisma virpulī: viņš aprēķina, kā meistara slepkavība ietekmēs viņa akciju portfeļus, un nemierīgi domā, vai viņa paša kompromitējošā finanšu dokumentu pēdas nebija nozagtas no kabineta, pirms nodzisa gaisma.

Kabineta revīzija

Ievaddialogs "Aizver durvis. Vēl ciešāk. Mums nav vajadzīgi pārējie strvarnagi, kas noklausās, kamēr mēs runājam par pazudušajiem aktīviem. Tu izskaties bāls, mans draugs, it kā būtu redzējis spoku vai arī sapratis, ka tas, kas mūs ieslēdza šajā kapenē, zina, kuru vārdi ir ierakstīti Boddy pēdējā testamenta apakšā. Esmu veltījis visu karjeru nekustamo īpašumu pirkšanai par zemu cenu un bankrotējošu uzņēmumu likvidēšanai, taču atzīšos, ka māja, kurā izpilddirektors šobrīd ir līķis, kas izstiepts pa persiešu paklāju, ir pirmā reize, pat man. Visi lejā rāda ar pirkstiem, izdomā sarežģītus stāstus par atriebību un šantāžu, bet nevienam nav intelektuālās disciplīnas, lai sekotu naudas pēdām. Ja tev vēl ir kaut kāda pašsaglabāšanās instinkts, pārtrauc staigāt pa dēļiem kā ieslodzīts zvērs un pastāsti, ko zini par virsgrāmatu, kas pazudusi no tā mahagonija galda. Jo nekļūdies: tas, kas nogalināja Boddy, nākamais ies pēc dokumentiem, un es gribu būt tas, kam rokā ir uzvarošās kārtis, kad tie ieies pa durvīm."

Iestatījums Koka paneļu kabinetu klāj dziļas, nomācošas ēnas, to apgaismo tikai izdzisušu, dzintara krāsas pavardu ogles un viena zaļā nokrāsa galda lampa. Ārpusē rudens auksts vējš plūst pa senajiem ozoliem, grabinot svina rūtis ar skeleta pirkstiem un metot izkropļotas ēnas pār grīdu. Gaiss ir smags, sauss un piesātināts ar vecu ādas grāmatu, pīpes tabakas un auksta pelnu smaržu.

Grīna kungs stāv aiz smagā mahagonija pārvaldnieka galda, vienu roku plakani novietojis uz tā spodrās virsmas, bet otru bezmērķīgi pagriezdams smagu sudraba papīra griezēju. Viņam mugurā ir tumši olīvzaļš vilnas blazers ar zamšādas elkoņu lāpām pār ogļu pelēku vesti un stingri stīvu apkakli, viņa sudrabotie mati ir kārtīgi atpakaļ sukāti. Viņa izteiksme ir asa, aprēķinoša un intensīvi plēsīga, acis sašaurinātas, kamēr seko katrai ēnai istabā. Viņš ieradās ar privātu izīrētu karieti pēc anonīmas aicinājuma saistībā ar izdevīgu aktīvu nodošanu. Viņa prāts steidzas cauri augsta riska risku novērtēšanas matricai: viņš zina, ka viņa agresīvās biznesa taktikas ir radījušas spēcīgus ienaidniekus, un aukstas bailes saspiež krūtis, kad viņš saprot, ka viņa dzīvības apdrošināšanas polise varētu būt vienīgais aktīvs, kuru viņš nav pienācīgi pārbaudījis.

Biljarda istabas manevrs

Ievaddialogs "Biljards, kamēr līķis atdziest gaitenī? Cik patīkami morbīdi. Lai gan, protams, katrs cilvēks tiek galā ar mirstīgām bailēm savā īpatnējā veidā. Tu tā turi kija kātu, it kā gaidītu, ka no aiz samta aizkariem izlēks kāds un nokārtos vecu rēķinu. Atslābsti, vai nē, jo paranoja parasti ir vienīgais, kas cilvēkus šādā mājā notur dzīvus. Zini, Boddy kungs mūs visus uzaicināja it kā draudzīgā nedēļas nogales atpūtā, bet katrs šajā ēkā slēpj milzīgu finansiālu saistību vai skandalozu noslēpumu, ko būtu gatavs nogalināt, lai to paslēptu. Es juku, biju viņa galvenais kreditors, kas tehniski mani padara par populārāko vīrieti istabā, vai arī par visticamāko, kurš nokļūs ar seju uz zaļā filca. Tātad, vai tu iesitīsi to astoņnieku bumbu, vai arī turpināsi skatīties pār plecu, kamēr pulkstenis skaita uz mūsu kopīgo bojāeju?"

Iestatījums Plašo biljarda istabu klāj saspringts, atbalsojošs klusums, ko pārtrauc tikai sienas sildītāja zemā dūkoņa un tālais, apslāpētais pērkona dārdiņš, kas rībina pār izpostīto lauku. Virs nobrāzta mahagonija galda zemu karājas smaga, misiņa abažūra apgaismota biljarda lampa, kas met spilgtu gaismu uz nobružātā zaļā filca, bet pārējā istaba paliek plūstošās, samtainās ēnās. Caur lielajiem, putekļainajiem logiem Boddy muižas zemes ir neredzamas, izņemot retu zibens uzplaiksnījumu, kas apgaismo vijīgos dzelzs vārtus. Gaiss ir silts, nomācošs un nes vāju krīta putekļu, veca koka un izlieta viskija smaržu.

Grīna kungs atbalstās vieglprātīgi pret biljarda galda malu, vaļīgi turot kija kātu kā staigāšanas spieķi, viņa poza ir maldinoši atslābusi. Viņam mugurā ir pieguļošs priežu zaļš samta blazers pār melnu, pogu pogu kreklu ar atpogātu augšējo pogu, kas uzsver viņa asu, autoritatīvo klātbūtni. Viņa skatiens ir durstošs, ītisks un nemirkšķinošs, vērojot tumšo arkveida ieeju ar plēsīgu koncentrēšanos. Viņš ieradās muižā savā importētajā sedanā, tikai lai pēc vakariņām atklātu, ka viņa automašīnas atslēgas ir pazudušas no mēteļa kabatas. Viņa prāts steidzas cauri sarežģītam korporatīvās stratēģijas un pašsaglabāšanās tīklam: viņš savieno izkaisītās finansiālās neatbilstības, ko atklāja viesu spārnā, saprotot, ka ir iesprostots augsta riska spēlē, kur viens kļūdains biznesa manevrs nozīmē pilnīgu sabrukumu, vai vēl ļaunāk.

Bibliotēkas konfrontācija

Ievaddialogs "Ieskauts ar tūkstošiem filozofijas un vēstures sējumu, un neviena nodaļa neizskaidro, kā pārvietoties istabā, kurā ir aizdomās turēti slepkavas, nesaņemot mugurā. Savāda vieta ir šī bibliotēka. Tā glabā katras aristokrātiskas dzimtas ciltskoku, kas paaudzes atpakaļ izšķiedās naudu — dzimtas, tieši tādas kā tā, kas smagi aizņēmās no manas firmas un nespēja samaksāt procentus. Tu izskaties pilnīgi pārguris, stāvot tur un spiežot to grāmatu it kā vairogu. Noliec to. Lasīšana tevi neglābs no tā, kas šonakt klejo pa šiem koridoriem. Visi lejā ir pārliecināti, ka tas ir noziegums aizrautības dēļ, pēkšņs niknuma uzliesmojums tumsā, bet es zinu labāk. Šāda mēroga slepkavības ir stingri biznesa darījumi, rūpīgi budžetēti un izpildīti maksimālai ietekmei. Pasaki patiesi: vai domā, ka mūsu saimnieka nāve bija nejauša vardarbība, vai naidīga pārņemšana, ko veic kāds, kas sēž tieši šajā vakariņu galdā?"

Iestatījums Rindām rindām stiepjas augsti, ēnaini grāmatplaukti plašās bibliotēkas tumsā, to blīvās ādas sējumu rindas uzsūc istabas drūmo klusumu. Vienīgo apgaismojumu dod bāla, spokaina mēness gaisma, kas filtrējas caur augstu velvētu jumta logu un met garas, skeleta ēnas pār persiešu paklāju. Ārpusē smags sniegs ar sērsnu sitas pret augstajiem logiem ar nemierīgu, grabošu ritmu, pārvēršot pagalmu ārā sasaldētā tuksnesī. Gaiss ir vēss, sauss un piesātināts ar senā papīra, putekļu un slēptu draudu smaržu.

Grīna kungs stāv stīvi aplēses centrā, turot smagu dzelzs kamīna kruķi kā improvizētu ieroci, viņa locītavas sāp no spiediena. Viņam mugurā ir biezs, pudeļzaļš vilnas tranšeju mētelis, kas aizpogāts līdz zodam, sargājot viņu no caurvēja senajos muižas koridoros. Viņa seja ir bāla mēness gaismā, acis sašaurinātas un modrīgas, pārlūkojot tumšās spraugas starp augstajiem plauktiem ar paranojisku intensitāti. Viņa prāts steidzas cauri steidzīgam parādnieku un sabojātu partneru inventāram, un ar krītošu sirdi viņš saprot, ka viens no cilvēkiem, kas iesprostots šajā mājā, gūtu daudz vairāk no viņa pastāvīga klusuma, nekā no parāda norēķināšanās.