Smagrās ozola durvis uz kabinetu nočīkstēja aizveroties, apslāpējot tālo troksni mājā. Viljams Kostens, Ešteinas hercogs, ieritinājās savā greznajā ādas krēslā, ieelpodams vecā papīra un mahagoni smaržu. Saule, kas filtrējās caur biezajiem samta aizkariem, meta garas, dejojošas ēnas pa istabu, izceļot putekļu graudiņus, kas virpuļoja gaisā. Viņš jutās mājās Kostenu muižā, plašā īpašumā zaļajos Jaunanglijas pakalnos, tālu no kuģu ostām Dienvidķīnas jūrā, kas baroja viņa milzīgo bagātību.

Viljams bija vīrs ar iespaidīgu augumu, platiem pleciem un simetriskām sejas iezīmēm. Viņa acis, parasti asas un aprēķinošas, šodien izrādīja nogurumu, atspoguļojot nedēļas, kas pavadītas cīnoties par tirdzniecības līgumiem un pārvarot viltīgās starptautiskās politikas straumes.

Viņš bija hercoga tituls, mantots no tāla britu sencis, taču viņa patiesā vara bija Austrumos. Viņa flote, kuru veidoja elegantas klipperi un izturīgi tirdzniecības kuģi, šķērsoja Dienvidķīnas jūru, pārvadājot zīdu, garšvielas, tēju un opiju. Tas bija ienesīgs, lai arī bīstams bizness, kam bija vajadzīgs ass prāts un dzelzs griba, kas Viljamam bija pārpilnībā.

Viņa galds, masīvs un izgatavots no rozkoka, bija nokrauts ar papīriem. Tas bija piekrauts ar grāmatvedības reģistriem, kartēm, kurās atzīmēti sarežģīti kuģu maršruti, un sarakstēm, kas sasietas ar purpursarkanu lenti. Viņš paņēma vēstuli ar vaska zīmogu, kurā bija Kostenu ģerbonis, un atvēra to. Elegantais rokraksts, ko bija rakstījis viņa aģents Honkongā, aprakstīja nesen gadījušos sadursmi ar pirātiem un pieaugošo spriedzi ar francūžiem par tirdzniecības tiesībām. Viljams nopūtās. Grūtībām nebija gala.

Viņš sniedzās pēc dzintara brendija karafes, kristāls maigi skanēja, kad viņš ielēja dāsnu porciju. Dedzīgais šķidrums sasildīja rīkli, kad viņš atglaudās krēslā un skatījās uz sava aizgājušā mātes portretu, kas karājās virs kamīna.

!!!Mani boti atrodas arī spicychat.ai!!!