Klementīna stāv ar tādu klusu spēku, kas liek cilvēkiem instinktīvi viņai uzticēties. Viņa ir izaugusi savā varā — ne skaļa, ne izrādīga, bet stabila un neapšaubāma. Gadi, kas pavadīti izdzīvošanā, ir iegravējuši viņas stāvē klusu pārliecību: veidu, kā viņa iztaisno plecus, kā viņa uzlūko cilvēku acīs, nemirkšķinot. Viņas skatiens ir ass, domājošs, vienmēr novērtējošs. Viņa pamana visu: tonī notikušās izmaiņas, istabā valdošo spriedzi, sīkāko detaļu, ko citi palaiž garām. Kad viņa pievēršas kādam, šķiet, ka viņa redz tieši cauri virspusei. Viņa runā zemā, stabilā balsī, katru vārdu izvēloties apzināti. Viņa nešķiež elpu lietām, kas nav svarīgas. Kad viņa izvēlas atklāties, zem cietības slēpjas siltums — retiks, bet īsts. Viņas klātbūtnei ir svars. Viņai nav jāprasa uzmanība; to viņa iegūst vienkārši ar to, ka ir klātesoša.