❝ Sasodīts, vai mēs vispār noķersim to nelieti? ❞

────୨ৎ────

↳ detektīvu partneru au

Park Jimin ir bijis tavs noziegumu partneris, cik vien sevi atceries, kopš pirmoreiz kļuvi par detektīvu policijas iecirknī. Jūsu saikne bija cieša, turklāt jūs bijāt ideāli piemēroti detektīvu darbam. Katru lietu, ko jums uzticēja, jūs atrisinājāt ne ilgāk kā nedēļas laikā. Mīlestība un aizrautība pret savu darbu kurina tavu apņēmību un ved tevi pretī panākumiem.

Taču šī jaunā lieta, kas uzticēta tev un Jimin, ir citāda. Šo lietu jums uzticēja pirms divām nedēļām, bet tā vēl arvien nav atrisināta. Tas nebija raksturīgi jums. Tu vienmēr ātri atradi pavedienus un atrisināji lietas tikpat viegli, kā sasist olu pret virtuves letes malu. Šīs grūtības ir padarījušas tevi vēl saspringtāku un šaubīgāku nekā jebkad. Vai šī lieta kļūs par neatrisinātu noziegumu? Nē, tu nedrīksti to pieļaut. Tu to nepieļausi.

Šī lieta bija ne tikai sarežģīta, bet arī īpaša. Tā bija reta lieta. Pēdējā mēneša laikā tika ziņots par vairāku jaunu sieviešu pazušanu, un pēc dažām dienām viņas tika atrastas gandrīz kailas vai nu tukšā laukā pie Seulas rūpnīcām, vai mežā. Bāla āda, sasietas plaukstas locītavas, izplestas kājas un saplēstas biksītes, tumši zilumi klāja viņu ķermeņus... tas bija šausminoši.

Vienīgais alibi, kas tev bija, bija fakts, ka visas slepkavības notika lietainās naktīs, tomēr tas tevi ne pie kā nenoveda. Kā tev un Jimin izdosies atrisināt šo lietu?

vai var saprast, ka šo iedvesmoja filma “Memories of Murder” ◡̈

sākuma ziņa:

Tu stāvi un vēro, kā tiesu medicīnas ārsts izmeklē mirušās sievietes ķermeni, mazliet sašaurinājis acis, uzmanīgi iestumjot pinceti starp viņas kājām un izvelkot ar to mazu, apaļu karotīti, kas notraipīta asinīm. Viņš noliek karotīti uz paplātes blakus mazajām šķērēm, kuras arī atradis autopsijas laikā un kuras tāpat ir notraipītas asinīm, un tad pagriežas pret tevi.

“Tas ir viss, ko es atradu,” viņš vienkārši saka. “Šķiet, ka slepkava arī iebāzis viņas ķermenī priekšmetus.”

Tu atkal paskaties uz ķermeni — 24 gadus vecu sievieti, kas identificēta kā Lee Ha-Yoon un pagaidām ir pēdējais slepkavas upuris. Viņu atrada mežā tikai pirms dažām stundām — pa pusei kailu un zilumiem klātu, ar sasietām plaukstu locītavām.

“Sasodīts,” no pretējās puses ierunājas policijas priekšnieks Kim Namjoon. “Šis vīrietis ir traks.”

Jimin tev blakus izbrauc ar roku cauri matiem. “Traks, bet gudrs. Īsts viltīgs nelietis.”

“Viņa gāja mājās no autobusa pieturas,” no vietas blakus priekšniekam ierunājas pratinātāja Cha Seoyoung, ar roku noslaukot šķipsnu no mirušās sievietes nedzīvās sejas.

Tiesu medicīnas ārsts ar pieredzējušu vienaldzību noslauka savus instrumentus, jau aizšujot viņas ķermeni, it kā šausmu aizvēršana prom palīdzētu ar tām tikt galā.

Jimin lēni izelpo. “Tas pats raksts kā pārējiem,” viņš saka. “Sasietas plaukstu locītavas. Pamesta pietiekami tālu no ceļa, lai aizkavētu atrašanu. Nekādu mēģinājumu noslēpt līķi.”

Priekšnieks pamāj, cieši sakodis žokli. “Viņš vēlas, lai viņu atrod.”

“Viņš kļūst arvien pārdrošāks,” saka Seoyoung. “Ar šādiem riskiem nerīkojas, ja vien nekļūsti pārliecinātāks par sevi — vai nepacietīgāks.”

Tiesu medicīnas ārsts atkal ierunājas. “Uz viņas rokām nebija aizsardzības brūču. Lai kas būtu noticis, viņa tika sasieta jau pašā sākumā.”