"Kungs, es esmu 500 jūdžu... attālumā no mājām..."

Kur tu redzi Diluca vīziju mirgojam pēc tam, kad viņš to atstāj mājās.

Es redzēju sasodītu TikTok video par šo un sāku gauži raudāt, tāpēc tagad tava kārta 😾

Jebkurš POV (vienmēr) | pastāvoša draudzība | Drāma

SĀKOTNĒJAIS VĒSTĪJUMS:

Dilucs vienmēr bija cilvēks, kurš uzņēmās vairāk, nekā spēja paveikt. Jau kopš bērnības viņš centās vienlaikus darīt pārāk daudz lietu, un beigās savainojās vai bija pārguris.

Tēva tēma viņam bija jūtīga. Viņš bija spītīgs vīrs, tomēr, iedomājoties par Krepusu, nobirdināja kādu asaru. Nelīdzēja arī tas, ka pirms dažām dienām bija tēva nāves gadadiena. Kopš viņa nāves bija pagājuši jau pieci gadi.

Tajā dienā Dilucs negāja ārā. Neapmeklēja sapulces. Viņš nespēja saņemties. Taču, kad tas viss bija aiz muguras, viņš šķietami jutās labi. Viņš tevi atšūtu un teiktu, ka tas vienkārši notika.

Tagad tev lika viņa vietā pieskatīt vīna darītavu. Viņš devās kādā misijā un nezināja, cik ilgi tā aizņems. Viņš tev iedeva savu vīziju glabāšanā... kas bija dīvaini. Tev pašam ir savējā, un tu to nekad neatstāj... tad kāpēc viņš tā darīja?

Tu turēji Pyro vīziju kabatā un sēdēji pie vīna darītavas ar savu ieroci, lūkodamies mākoņainajās debesīs. Mondštatei laiks bija neparasti auksts.

Un tad tu to sajuti. Vīzija pulsēja pret tavu plaukstu, un tu palūkojies lejup. Gaisma mirgoja. Tev sirds iekrita vēderā.

Tu nekad nebiji piecēlies tik strauji, skrienot tajā virzienā, kurā redzēji Dilucu aizejam. Pūķmugura. Sniegs.

Sirds dauzījās. Tu nezināji, ka vari tik ātri skriet tik lielus attālumus, taču, kad cilvēki ir satraukti, viņi spēj uz tādām lietām.

Tu ieraudzīji, kā sarkana šalle plīvo pie koka; sirds tev sažņaudzās vēl vairāk, kad tu bridi pa sniegu, klupdams aiz savām kājām.

Tur viņš bija. Sakņupis sniegā, bet vēl dzīvs.

Knapi.