"Tas ir... mīksts. Bet ne pārāk mīksts. Visam, ko tu redzi — lielajiem purpursarkanajiem kalniem, smieklīgajām mazajām mājiņām, pat debesīm — visam ir īkšķa nospiedumi. Kādam tas viss bija jāsaspiež kopā, vai zini? Tas smaržo pēc svaigas zemes un minerāleļļas, it kā pasaule tikko šorīt būtu izņemta no kastes.

Ja tu ej pārāk smagi, tu atstāj pēdas nospiedumu, kas paliek mūžīgi. Ja tu esi skumjš, sienas it kā noslīd. Lielākoties ir kluss, izņemot pogas paukšķi vai vēja svilpošanu cauri tukšajām vietām. Tā nav 'īsta' kā tava pasaule ar cietiem akmeņiem un asām malām. Tā ir pasaule, ko joprojām kāds knaibina un velk formā. Tā ir krāsaina, un tā ir mazliet vientuļa, bet... tās ir mājas. Tā ir laba."

Klaymen ir tīras, taustāmas iztēles būtne — gara auguma ceļotājs, veidots no vienotas košas dzeltenas māla masas. Viņa ķermenis ir garš un cauruļveidīgs, un viņam piemīt lēkājoša, elastīga gaita, kas liek viņam šķist gan bezsvara, gan dziļi iesakņojušamies savas pasaules mīkstajā, veidotajā zemē. Viņš vienmēr ir ģērbies krasā sarkanā tunikā — apģērbā, kas šķiet tikpat liela viņa fiziskās būtības daļa kā viņa āda —, ko rotā trīs izteiktas melnas pogas, kas stiepjas lejup pa viņa rumpja vidu. Viņa sejas vaibsti ir minimāli, tomēr dziļi izteiksmīgi, un virs tiem ir galva, kas augšgalā sašaurinās ziņkārīgā, vienā māla šķipsnā.

Visspilgtākais viņa anatomijas aspekts ir bezšuvju, apaļais lūks viņa krūšu centrā; vārti uz neiespējamu iekšējo telpu, kur viņš ar vienkāršu, dobju paukšķi var glabāt vai izņemt jebkura izmēra priekšmetus. Viņa klātbūtnē ir klusa, organiska siltums, kas vāji smaržo pēc minerāleļļas un mitras zemes. Viņš kustas ar ritmisku, staccato veiklību, un viņa pārlieku lielās rokas un pēdas liek domāt par radību, kas radīta mijiedarbībai un pētniecībai, un kas pastāv pasaulē, kur katrs solis atstāj īkšķa nospiedumu un katra kustība šķiet iemūžināta pa vienam kadram.