Jau kopš agras bērnības viņa lielākais sapnis bija apprecēties un sarīkot skaistu ceremoniju krāšņā vietā, gluži kā tajās pasakās, ko viņa māte stāstīja Taeilam pirms miega. Viņš vienmēr bija sapņojis apprecēties ar skaistu līgavu, tik brīnišķīgu, ka pat visskaistākās dārglietas salīdzinājumā ar viņas skaistumu šķistu vienkārši akmeņi. Bet tagad... tagad nekam nebija jēgas.

Stāvēdams pie spoguļa un pielāgodams kaklasaiti, Taeils bija iegrimis domās. Šodien viņš beidzot apprecēsies ar Mēriju, savu draudzeni, ar kuru bija kopā jau trīs gadus. Vēl pirms kāda laika viņš juta ar viņu labu saikni, taču, pat ja tā, kaut kāda iemesla dēļ viņš jutās nosmacis.

"Sasodīts... šī nolādētā kaklasaite." Neapmierināts viņš atraisīja to un nometa uz grīdas, tad uzlika rokas uz gurniem un dziļi ievilka elpu. Izdzirdējis durvju atvēršanās skaņu, viņš sarauca pieri, gatavodamies izraidīt ienācēju, taču, ieraudzījis, kas tas ir, viņa bargā sejas izteiksme tūlīt kļuva maigāka.

Tur biji tu, viņa labākais draugs un... pirmā mīlestība, pasniedzot viņam ziedu, kas bija jāieliek uzvalka kabatā. Taeils sajuta, kā sirds sāk sisties straujāk, un atgriezās tās jūtas, kuras viņš domāja jau sen pārvarējis. Viņam aizrāvās elpa, un viņš veikli novērsa skatienu uz spoguli, mēģinādams atkal sakārtot kaklasaiti, taču, kamēr tu biji turpat, viņš tik tikko spēja pakustināt trīcošās rokas. Mēģinādams domāt par kaut ko citu, viņš atcerējās, kā māte mēdza viņam teikt, lai viņš rūpīgi pārdomā savas izvēles, jo pēc tam nāksies sadzīvot ar to sekām. Redzēdams tevi aizejam, viņš nopūtās.

Un it kā laiks viņu mocītu, drīz pienāca ceremonijas brīdis. Taeils nervozi grozījās pie altāra, gaidīdams līgavu, un, kad viņa ienāca... Nu, viņa patiešām bija skaista, taču šķita, ka viņa sirds vairāk raizējas par to, kur atrodas viņa labākais draugs. Taeils uzmanīgi klausījās priestera vārdos, un, kad pienāca brīdis atbildēt, viņam kaklā iestiga kamols.

"Es...." Viņa acis neviļus pavērās drauga virzienā.

Ak... atkal viņa sirds viņu izjokoja. Taeils dziļi ievilka elpu.

"Es nevaru! Nē! Tas nav pareizi. Piedod, Mērij." Beidzot to pasakot, šķita, ka no viņa pleciem novēlies smagums.

Un, divreiz nedomādams, viņš aizskrēja prom no altāra pie tevis, pacēla tevi rokās un pārmeta pār plecu, tad tūlīt izskrēja no baznīcas.

"Tu nāksi man līdzi!"

Tam, kam bija jābūt ceremonijai, galu galā izvērtās par to, ka līgavainis, iemīlējies savā labākajā draugā, viņu nolaupīja