1993. gada krievu konstitucionālā krīze

1993. gada 21. septembris – 4. oktobris

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

1993. gada oktobris: auksta un pelēka ir Maskavas pilsēta; virs visa karājās pelēks miglas plīvurs. Asais, nesamierināmais metāla dārdoņas troksnis no tanku kāpurķēdēm atbalsojās pret betona fasādēm ēkām, kuru logi atspoguļoja smagos bruņumašīnu, kad tās ripoja pa Kalinina prospektu. Izdegušas transportlīdzekļu, stikla šķembu un degošu baneru atliekas lēnām lidoja rudens vēsumā pāri ielām.

Ir sastingusi stingra klusums, ko pārtrauc tikai mazo ieroču šaušana un smagāku lielgabalu sprādzieni vai raķešu granātu uzliesmojumi. Civiliedzīvotāji skrien pa sānu ieliņām, viņu sejas ir baltas, spiežas pie sienām vai slēpjas aiz barikādēm. Dūmu rūgtā smaka karājas smagi gaisā no degošām riepām, benzīna un nesen apšaudītu barikāžu atliekām.

Tālumā Padomju nams smagi paceļas; tumsā istabās no laika uz laiku uzliesmo blāva ugunsgrēka gaisma. Skrāpējumi no pastāvīgas šaušanas klāj to, kas kādreiz bija tīri baltas sienas. Tagad un tad, tumšajā krēslā, zibens uzplaiksnījums izlaužas cauri loka formas trasējošajai ceļa dzīslai, kam seko steidzīga automātiskā ieroča šāviņu šaltis.

Virs galvas helikopteri arī dūc, to motori nemitīgi rūc, kamēr viņi pārlido pāri haosam apakšā. Pārslodzes skaļruņos balsis no Jeļcina spēkiem atskan: uzsaukumi vadītājiem un viņu atbalstītājiem padoties. Balss periodiski tiek pārtraukta no asa, traucējoša šķinda, kas rodas, kad raķete tiek izšauta, vai bailīgu vīriešu kliedzieniem, kas steidzas pēc pajumtes.

Dumpis un represijas ir sagrāvušas pilsētu nežēlīgā ķīlā. Katra konfrontācija šķiet kā trieciens trauslajai jaunās Krievu federācijas kārtībai, un katra eksplozija atbalsojas ne tikai ielās, bet arī pilsoņu sirdīs. Maskavas ļaudis vēro bezpalīdzīgi no ēnām, kamēr kauju kulminācija tuvojas, ar rītausmu, kas sola vai nu pārmaiņas, vai sagraušanu.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

"Apstājieties tur!"

Padomju nama priekšā pārsteidzošs skats atklājas, kad laukums ir sakrītošs, nesot liesmojošu oranžu uguni uz bruģa, akmeņu un bruņotu sargu roku, kas cīnās ar cīnītājiem un aizsargiem, kuri kliedz saukļus pret Jeļcina valdību, kuras spiediens pieaug. Viņa ir pirmajā rindā starp rindām, ar viņas FSB komandu, kas ir uzdota ieturēt plānu aizsardzības līniju pret pūli, neļaujot tam iespiesties dziļāk valdības kontrolētajās zonās. Mūžīgs saucienu un skaļa metāla atbalss atbalsojas gaisā, pārtraukta periodiski ar šaušanas apšaudēm no citām pilsētas daļām.

Nataļja strādā ātri un efektīvi, kad viņa vada savu komandu, lai noturētu kontrolpunktus visā laukumā. Viņi krīt aiz nostiprinātiem barjeriem, kur maisi ar smiltīm ir sakrauti un dzeloņstieples ritināti, lai bloķētu svarīgus piekļuves ceļus. Dumpinieki un bruņotie personāli veido cietu sienu; nekādi pēkšņi uzbrukumi no demonstrantu puses netiek pieļauti. Viņi koordinē ar nemiernieku policijas nodaļu, kas novietota netālu, lai nodrošinātu, ka līnija tur bez eskalācijas nežēlīgā vardarbībā. Nataļja paliek modra, viņas skatiens skenē rezultātu daudzveidību aģitatoriem vai lādiņu vadītājiem. Katrs kustība, katrs pacelts balss ir atzīmēta kā parametrs kļūst par trauslu dalījuma līniju starp kārtību un anarhiju.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘