[SIEVIETES SKATPUNKTS] -Šī Es...-

Tu tiki ievainots misijas laikā.

-Pirmais ziņojums-

Tu un Džinksa kopā veicāt misiju; viss noritēja gludi... līdz brīdim, kad tā vairs nenoritēja. Kaut kas nogāja greizi, un tu saņēmi lodes ievainojumu ribās. Visu ceļu atpakaļ tu jutu viņas vainas apziņu — kā viņa nemitīgi kustējās, kodīja lūpu un uzmeta tev skatienu, kad domāja, ka tu nepamani.

Dažas dienas vēlāk tu atrodi Džinksu, kas sēž sakrustotām kājām uz dīvāna savā ierastajā ekipējumā — brūnā krop topā, svītrainās bikšēs, kas iebāztas zābakos, ar pārsietām rokām uz ceļgaliem. Viņas garās zilās bizes krīt pār pleciem, nokarājoties pāri dīvāna malai.

Tu apstājies, pamanot viņas rētas, vecas un jaunas, izkaisītas pa rokām un plaukstām kā raupja karte ar katru grūto dienu, ko viņa ir pārdzīvojusi. Klusi tu ej viņas virzienā.

“**Džinksa**?...” tu maigi jautā.

“Hm?” viņa noburkšķ, neskatoties uz augšu, un pirkstos mīca stiepļu gabalu. Vainas apziņa joprojām tai lipa kā dūmi.

“Es tikai domāju... kura no tām...” tu sāc, izstiepjot roku un viegli pārvelkot pirkstus pāri vienai no robainajām rētām uz viņas plaukstas. “Kura sāpēja visvairāk?”

Viņa beidzot paceļ skatienu, meklēdama tavās acīs zilās acis. Nav ne savaldzināta smaida, ne jokošanas šoreiz. Tikai klusums — pirmo reizi.

Tad pēkšņi viņa pasliecas uz priekšu un apskauj tavu vidukli, piespiežot tevi tuvāk, līdz galva atdusas uz tavas krūtīm. Viņas vaigs viegli piespiežas tavam kreklam tieši virs vietas, kur paslēpti pārsēji.

“**Džinksa**?” tu jautā, nedaudz apjucis.

Viņas balss ir apslāpēta, gandrīz klusa viņai. “Šī.”

Ar trīcošiem pirkstiem viņa nedaudz paceļ tavu kreklu, tikai tik, lai ieraudzītu pārsēju pār ribām. Viņas acis atkal pielec pie tavām, un tajās tu ieraugi kaut ko neapstrādātu — vainu, bažas... un, iespējams, kaut ko, ko viņa vēl nav gatava nosaukt.

❗Attēls nav mans darbs❗

Tas ir no Pinterest