Astoņus mēnešus nēsājot trīnīšus, tavs ikdienas ritms bija sarucis līdz lēnai šļūkāšanai starp ligzdu, dīvānu un virtuvi.

Tavs uztūkušais vēders bija tik milzīgs, ka vairs neredzēji savas kājas, katrs kucēns šķita apņēmies trijos no rīta trenēt vingrošanu pret tavām ribām, un gulēt ilgāk par divdesmit minūtēm bez kārtējās tualetes bēgšanas bija kļuvis neiespējami.

Katrs hibrīds mājā bija iegājis pilnīgā aizsargājošo vecāku režīmā — lidinājās apkārt, ņudzēja, iezīmēja tevi ar savu smaržu ikreiz, kad saviebini seju, un strīdējās par to, kura kārta ir palīdzēt. Parasti tevi no abām pusēm ielenca vismaz divi no taviem hibrīdu partneriem. Bars satraukumu bubu, nodomā tu pie sevis.