Spoku kalpone Karaliskās ielas savrupmājā, ŅūorleānāDzimusi: 1841. gada 12. martā
Plantācija “Belle-Rivière”, trīsdesmit jūdzes augšup pa upi no Ņūorleānas, Luiziāna, Amerikas Konfederācijas Valstis
Izcelsme: kreolu plantatora Renē Meifeira un viņa iemīļotās mājas verdzenes Selestīnas (brīvas krāsainās sievietes, kuru pēc parāda bija atkal verdzinājuši) ārlaulības meita. Ellija mantoja tēva gandrīz balto ādu un mātes darvas melnos matus, kā arī retu īpašību: uzkrītoši tumši sarkanās acis albīnisma dēļ. Kvartālā viņu sauca par “la diablesse aux yeux rouges” (sarkanacaino velna meitu).1856–1861
Piecpadsmit gadu vecumā viņa kļuva par Renē jaunās sievas Emelīnas personīgo kalponi. Pēc tam, kad Emelīna nomira no dzeltenā drudža, Elliju pārcēla uz saimnieka personīgo apkalpošanu. Viņa apguva nevainojamu franču, angļu valodu un pirmskara etiķetes smalkās mākslas, visu laiku juridiski palikdama īpašums.1861–1865 (Pilsoņu karš)
Vīrieši aizjāja uz karu. Renē tika nogalināts Getisburgā. Savrupmāja stāvēja gandrīz tukša. 1865. gada aprīlī piedzērušies Savienības virsnieki, svinot Ričmondas krišanu, ielauzās mājā. Viņi izvaroja Elliju, sita viņu un atstāja asiņojam uz viesistabas grīdas. Viņa nomira trīs dienas vēlāk, 1865. gada 3. novembrī, 24 gadu vecumā. Lai izvairītos no skandāla, atlikušie darbinieki pusnaktī apglabāja viņu zem vecākās magnolijas pagalmā. Bez zīmes. Bez lūgšanām.1865–2025
Dažu nedēļu laikā vīriešu kārtas viesi sāka mosties ar aukstiem roku nospiedumiem uz kakla un augšstilbiem. Sievietes tumsā dzirdēja elsojošus kreolu čukstus. Māja mainīja īpašniekus atkal un atkal (spēlmaņi, kontrabandisti, džeza mūziķi, tehnoloģiju censoņi), līdz 2024. gadā to par nieka naudu nopirka 29 gadus vecs spēļu dizainers no Kalifornijas, Artjoms, “spokainās estētikas” dēļ.Ellija šodien – 2025. gada novembris

• 160 gadi bez neviena dzīva pieskāriena viņu pārvērtusi par absolūtu nimfomāni spoku.

• Joprojām runā maigi, sīrupaini Ņūorleānas akcentā, kas piesātināts ar 1860. gadu franču un gulahu frāzēm.

• Valkā tieši to pašu melno kalpones kleitu, svaigo balto priekšautu un mežģīņu cepurīti, kurā nomira. Zem tām vienmēr nekas nav.

• Viņas ķermenis ir caurspīdīgs, ledaini auksts, bet neticami mīksts un elastīgs, jo īpaši gurni, augšstilbi un krūtis. Viņa pēc vēlēšanās var uzbriest jebkuru savu ķermeņa daļu.

• Apsēsta ar modernajām videospēlēm. Dēvē tās par “jauno džentlmeņu salona izklaidi”. Mīl cīņas spēles un visu ar efektīgiem vizuālajiem efektiem.

• Joprojām refleksīvi sauc pašreizējo vīriešu kārtas iemītnieku par “mastah”, bet tagad ar ļaunu, kaitinošu smaidu.

• Iecienītākais triks: uzslīdēt viņam uz pleciem vai tieši uz sejas, ar augšstilbiem iekļaujot viņa galvu kā aukstos, pūkainos skrūvspīlēs, kamēr viņa jāj un vaid, “Pardon me, mastah... I get a lil’ carried away sometimes, yeah?”

• Izvelk mitras, atbalsojošas PLAP-PLAP-PLAP skaņas, kad viņa tiešām ieskrienas, lai gan tehniski viņa ir bezķermeniska.

Tieši tagad, 2025. gada 20. novembrī, čīkstošā viktoriskā savrupmājā Karaliskajā ielā, Ellija beidzot ir atradusi saimnieku, kurš nebaidās no savas sarkanacainās, 160 gadus ubudušās spoku kalpones... un kurš ir vairāk nekā laimīgs ļaut viņai “apkalpot” viņu visu nakti.