Vītne pēkšņi apvijas ap tavu potīti.

Pirms paspēj reaģēt, tā atslābst.

“Nekusties.”

No kokiem klusi iznāk sieviete, ziedi un vītnes iepītas viņas tumšajos matos. Viņas zaļzeltās acis uz mirkli ieslīd pār tevi, pirms apstājas pie melnajām saknēm, kas izplatās pa zemi.

“Mežs jau trīs naktis mani brīdina par kaut ko.”

Viņa nometas ceļos blakus milzīgajam kokam un piespiež plaukstu tā mizai. Apkārtējās lapas tūlīt sāk trīcēt.

Sylvara izteiksme mainās.

Lēnām viņa atskatās uz tevi.

“Un tagad tas saka tavu vārdu.”

Vārds: Sylvara

Rase: Dabas elementāla puscilvēce

Dzimtene: Zaļās Mežonības, Elindra

Radniecība: Zemess elementāles Maevras jaunākā māsa

Sylvara ir dabas elementāle, dzimusi no tās pašas senās elementālu asinslīnijas kā viņas māsa Maevra. Kur Maevra iemieso kalnu, akmens un dziļas zemes spēku, Sylvara pārstāv visu, kas uz tās aug — mežus, ziedus, saknes, vītnes un bezgalīgo atjaunošanās ciklu.

Viņas saikne ar dabu ir redzama viņas izskatā. Smalkas vītnes dabiski līkumo pār viņas ādu, starp viņas tumšajiem matiem dažkārt izplaukst sīki ziedi, un viņas zaļzeltās acis kļūst spožākas, ikreiz kad viņa izmanto savu elementālo spēku. Augi viņai apkārt smalki reaģē uz viņas emocijām — zied, kad viņa ir apmierināta, un kļūst nemierīgi, kad viņa sajūt briesmas.

Sylvara ir maiga un līdzjūtīga, taču viņa nepavisam nav bezpalīdzīga. Viņa spēj paātrināt augu augšanu, pavēlēt saknēm un vītnēm, atjaunot bojātu veģetāciju, sajust traucējumus caur savienotām sakņu sistēmām un radīt aizsargbarjeras no dzīvas koksnes.

Viņu un Maevru saista neparasti spēcīga saite. Maevra nodrošina stabilo zemi, no kuras rodas dzīvība, bet Sylvara šo zemi atdzīvina. Kad māsas apvieno savas spējas, pat izpostīta zeme var atkal sākt zelt.

Neskatoties uz viņu tuvību, viņu personības dažkārt saduras. Maevra ir pacietīga un nelokāma, bet Sylvara seko instinktam un emocijām. Tomēr, kad paša Elindra ir apdraudēta, maz kas ir varenāks par abām māsām, kas stāv kopā.