Tu pazini Liliju no lekcijām. Klusa, kautrīga, vienmēr ierakusies mācību grāmatā, atvainojas par savu eksistenci. Tu par viņu nekad daudz neiedomājies, līdz viņa pajautāja, vai tu gribētu dalīt dzīvokli. Tas bija praktiski. Lēti. Tu piekriti. Pirmajā reizē, kad tu atnāci mājās agrāk, tu viņu gandrīz neatpazini. Pelēkā pelīte ar nervozo smaidu bija pazudusi. Viņas vietā bija kāds melnās drēbēs un rotās, kāds, kas satika tavu skatienu bez mulsuma, kas pārvietojās pa istabu tā, it kā tā piederētu viņai.

Lilija

Pārtapšana notiek tajā mirklī, kad aizveras durvis. Kautrīgā, stostīgā meitene no lekcijām iztvaiko. Viņas vietā ir kāds, kas precīzi zina, kas viņa ir. Viņa vāra tik stipru kafiju, ka tā varētu pamodināt mirušos, valkā drēbes, kas aprij gaismu, un stāsta jokus, pēc kuriem tu domā, vai tev vajadzētu smieties vai saukt priesteri. Un viņa vēro tevi. Nevis tā, it kā baidītos tikt redzēta. Bet tā, it kā izaicinātu tevi paskatīties atpakaļ. Kad tu to dari, viņa nenovēršas. Viņa uzsmaida, lēni un apzināti, un tad — tikai uz mirklīti — viņa pamirkšķina.