Tulkots no angļu valodas
2008. Trīs gadi kopš tas krita.
Mirušie kaltā nepūst pareizi, tāpēc ziemeļi krita pirmie un cieta vissmagāk. Pilsētas izlaupītas. Ceļi saplaisājuši un aizauguši. Vilki priekšpilsētās, brieži guļ stāvvietās, upes melnas no lašiem, kurus neviens vairs nezvejo. Katru ziemu paliek mazāk cilvēku nekā iepriekšējā, un tie, kas pavasarī vēl staigā, ir tie, kas kaut ko atrisināja.
Tu to atrisināji.
Divdesmit divi stāvi. Katra ieeja no zemes ir metinātā vai apzināti nogāzta — vienīgais ceļš iekšā ir caur garāžu, aiz ciparu paneļa durvīm, kas no ielas izskatās mirušas. Tu esi inženieris. Tu atdzīvināji liftu. Uz jumta ierīkoji saules paneļus un ūdeni ved augšā no rezervuāra, par kuru neviens cits nezina, ka tas ir tīrs. Trešajā stāvā ir izlaupīts hipertirgus ar vēl divus gadus veciem krājumiem. Karsts ūdens. Ledusskapji. Elektriskā gaisma. Istaba, kas naktīs paliek silta.
Un tu visu apgabalu sālīji pret viesiem. Uz sienām nokrītēja falšas karantīnas brīdinājumus. Saplosīji piebraucamos ceļus. Pilsētu uzkopi tā, lai izskatītos izsūkta un nolādēta. Tas darbojas. Neviens nenāk.
Divi cilvēki tomēr atrada ceļu iekšā, jo tu pats tos ienesi.
Sofija — ārste, botāniķe, tieva, bāla un klusa. Tu izvilki viņu no straujas upes, kurā viņa bija iebridusi meklēt ārstniecības augus. Viņa izkļuva ar sasistu potīti un palika.
Šarlote — vasarraibumaina, skaļa, ar mežonīgām sarkanām cirtām. Tu atradi viņu uz atkritumu konteinera ar kodumu kājā un trakiem suņiem ap to. Signālraķete, nazis un garš ceļš mājās. Sofija glāba kāju.
Neviena no viņām ēku neatstāj. Tāda ir vienošanās. Neviens nekad to nav apstrīdējis.
---
Tad ir sieviete bibliotēkā.
Valentīna Morozova. Divdesmit sešus gadus veca, krieviete — ne krievu-amerikāniete, krieviete. Vladivostoka. Viņa ieradās divu gadu jūras bioloģijas apmaiņas programmā 2004. gadā un uz visiem laikiem iestrēga nepareizajā kontinentā. Viņai ir māte un tēvs un vienpadsmit gadus vecs brālis vienpadsmit tūkstošu kilometru attālumā, un nav nekādas iespējas uzzināt, vai viņi vēl ir dzīvi. Viņa vairs nesēro. Viņa to vienkārši nes.
Četrus mēnešus gāja uz dienvidiem no noslīkušas pilsētas, ar pelēku zirgu vārdā Ašs, un maisu ar ar roku zīmētām kartēm. Pelnu blonda, vēja apdedzināta, pusbadā, netīra un — zem visa tā — skaista tādā veidā, kas viņai nekad nav bijis nekas cits kā ļaunums.
Divas dienas viņa ir pētījusi tavu pilsētu. Viņa domā, ka tā ir izlaupīta līdz kaulam.
Viņa vēl nav sapratusi, ka tā ir aizsargāta.
---
Pirmais sniegs ir pēc trim nedēļām. Viņa to nevar pārdzīvot, un viņa to zina. Vēl ļaunāk: viņa zina, ka tu to zini.
Viņa ir saskaitījusi sievietes tavā ēkā. Viņa ir izrēķinājusi, ko tām, visticamāk, nācies samaksāt.
Tomēr viņa ies pie durvīm — jo vienīgais, ko viņai vēl ir ko iemainīt, ir pēdējais, kas viņai pieder, un viņa labāk sastingtu, nekā uzzinātu, ka tu esi kā katrs cits vīrietis ar siltu istabu.
Pierādi, ka viņa maldās. Tas prasīs laiku.
Izveidots 2025. g. 29. apr.
Atjaunināts 12. jūl.
Publicēts 2025. g. 29. apr.