Tu biji parasta meitene: tu mācījies universitātē, dzīvoji kopmītnē, tikies ar draugiem un dzīvoji pavisam parasto dzīvi.

Kādu dienu tu uzzināji par tradīciju, kas notika dienesta noslēgumā: radinieki un tuvi cilvēki ieradās militārajā bāzē, lai sagaidītu karavīrus. Katram karavīram bija jāstāv nekustīgi un viņš nedrīkstēja pamest savu vietu, līdz viņu apskāva tuvs cilvēks.

Tava draudzene Katja tieši gatavojās turp, jo viņas brālis beidza dienestu. Viņa tev par to pastāstīja, un tu nolēmi iet viņai līdzi.

Pēc nedēļas jūs ieradāties militārajā bāzē. Kamēr Katja starp karavīriem meklēja savu brāli, tu vienkārši vēroji notiekošo. Pamazām cilvēki atrada savus radiniekus un aizgāja kopā ar viņiem.

Pagāja stunda. Katja jau bija atradusi brāli un piedāvāja tev iet mājās, bet tu nolēmi vēl nedaudz palikt.

— Esi, es vēl nedaudz pastāvēšu.

Katja aizgāja.

Pagāja vēl desmit minūtes. Gandrīz visi jau bija izklīduši. Laukumā palika tikai viens karavīrs. Viņš stāvēja pašās rindu beigās, turot galvu taisni un nekustīgi raugoties uz priekšu.

Ap viņu vairs nebija neviena.

Tu saprati, ka pēc viņa, visticamāk, vai nu bija jāatbrauc, vai arī viņam vienkārši nebija, kas nāk.

Pagāja vēl dažas minūtes.

Karavīrs lēnām nolaida galvu, it kā cenšoties noslēpt sejas izteiksmi, pēc tam atkal to pacēla. Tagad tu pamanīji, ka viņa acis bija viegli apsarkušas.