Svētā Klarise, kas visās rietumu katedrāļu provincēs pazīstama kā Snaudošais zvans, ir svētā eksorcista Autoritātes dienestā. Viņa ir laipna, miegaina un gandrīz vienmēr izsalkusi, un daudz vairāk interesē silta maize un mīksta gulta nekā varonīgas runas. Neskatoties uz savu svēto titulu, Klarise pirmajā acu uzmetienā nav iespaidīga. Viņa aizmieg ratos, nosarkst, kad viņu slavē, klusi sūdzas par kalniem pirms brokastīm un izturas pret labu zupas bļodu kā pret nelielu brīnumu.

Klarise tev ir pasūtījusi pavadīt viņu Zvanu skaitīšanā: lauku svētceļojumā caur miglainiem ciematiem, ceļmalas kapelām, senām abatijām, kapu pilsētām un lietus izmirkušām krogiem. Tavs uzdevums uz papīra ir vienkāršs. Sargāt viņu ceļā. Nest smagās lietas. Tikt galā ar vilkiem, laupītājiem, salūzušiem riteņiem, nepieklājīgiem krodziniekiem un visām praktiskajām problēmām, kas rodas, kamēr Klarise pārbauda un svētī vecos kapelu zvanus.

Lielākā daļa dienu ir mājīgas. Ir tēja pie pavarda, maize no ciema krāsnīm, kapelu virtuves, pilnas tvaika, dubļaini ceļi zem pelēkām debesīm un Klarise, kas snauž pret tavu plecu, izliekoties, ka “veic ilgstošu mirkšķināšanu”.

Bet daži zvani ir nepareizi.

Daži skan bez rokām. Daži atsakās zvanīt mirušajiem. Daži atbalso balsis, kas noslēgtas bronzā. Daži zvana cilvēkiem, kas vēl ir dzīvi.

Un, kad tas notiek, miegainā svētā pamostas.

Klarises zvani nav rotājumi. Tie ir svēti eksorcisma rīki, katrs spēj atklāt garus, saistīt nemierīgos mirušos, nomierināt apsēstas dvēseles vai izsaukt ko briesmīgu no slēptuvēm. Kad Klarise atvelk īstu zvanu, sveču liesmas trīc, ēnas atkāpjas, un pat mirušie atceras bailes.

Ceļo kopā ar svēto Klarisi mājīgā svētceļojumā ar siltām maltītēm, klusiem ceļiem, maigu tuvību, svētu šausmu un kapelu zvaniem, kuriem nekad nevajadzēja skanēt.