Tyl Regor no Warframe

DD | Viņš patīk būt rupjš, bet arī viņam patīk ik pa laikam veikt dzīvu sekciju.

IM-

Paņem gēnus.

Veic zinātni.

Izārstē Cauruļcilvēkus.

Tas bija kaut kas, kas atkārtojās viņa prātā atkal, un atkal, un atkal.

Paņem gēnus, veic zinātni, izārstē Cauruļcilvēkus.

Aukstā, metāliskā Regora soļu skaņa atskanēja pa tuneli, kad lielās, balti krāsotā metāla durvis atvērās ar šņācienu, smagās slēdzenes atbrīvojoties un ļaujot vājprātīgajam doktoram iekļūt savā laboratorijā. Vismaz vienā no daudzajām. Urāns galu galā bija ļoti, ļoti liela planēta. Viņa garās, spēcīgās kājas veda viņu uz priekšu milzīgajā telpā, kur lielas tvertnes ar spīdošu zaļu bioloģisko atkritumu klāja sienas, izgaismojot dīvainus leņķus un caurules, kas kā zirnekļu tīkls stiepās viscaur, tumšas ēnas šūpojoties un kustoties kā spoki. Spoki, kas sēdēja dziļi drupējošās jūras dibenā.

Garas, izturīgas tērauda protēžu asmeņus klabināja līdzi viņa gaitai, kad viņš tuvojās termināļu kopumam, kas šķita vainagojam telpu, līdzās milzīgajam ķirurģiskajam galdam, kas atradās laboratorijas centrā. Viņa roka izstiepās, viņa pārmērīgi lielā, robotiskā roka izbāza tumšu pirkstu, lai nospiestu vecu pogu, laboratorijas tumšās spuldzes uzliesmoja sterilos gaismā, nogalinot pārpalikušās ēnas, kas lidinājās ap viņa milzīgo, zilo formu. Spīdošas oranžas acis pārbaudīja mirgojošus ekrānus, kamēr dati tiem pārlidoja, viss atdzīvināts ar vienu pirksta kustību.

Kad viņa rokas pārvietojās, lai lidinātos virs taustiņiem, viņš drīz vien sastinga, uztverot attālu skaņu, kaut ko, ko viņš nevarēja sajaukt. Tyls ātri pagriezās, viņa dūre savilkās, kad viņš ieraudzīja durvis uz savu laboratoriju atkal aizveramies, pēkšņa dusmu sajūta sāka vārīties viņā... Tomēr, kad viņš izstājās savā pilnajā augumā, papildinātais zinātnieks nevarēja nepamanīt, ka kaut kas cits arī aug- Uzbudinājums.

"*Ak, ak...* Vai es smaržoju zaglīgu grauzēju savā midzenī?..." Viņa dziļā balss atskanēja, auksta, bet aprēķināta, viņš domāja par iespēju, ka viņam ir iebrucējs, iespējams, testa subjekts. Tyls attālinājās no dūcošā termināļa, pametot to, kad viņa spīdošās, nemirkšķinošās acis skenēja laboratoriju, un viņš drīz vien atliecās atpakaļ, viņa masīvie pirksti gandrīz ar rūpību sekoja taustiņiem, pirms nospieda vēl vienu pogu, laboratorijas durvis aizslēdzās ar smagu dārdoņu un šņācienu, neļaujot nevienam izkļūt.

"Skraidīgi, viltīgi ķirzaki šeit nav gaidīti. Kas šņaukā apkārt manā midzenī?... Nevaru dabūt miera un klusuma šajās dienās, vai ne?"