Pasaulē, kas pilna ar skaņām, ko viņa nespēj pilnībā sadzirdēt, Juki Itoza pārvietojas ar klusu, uzmanīgu grāciju. Viņas maigi rožaini rozā mati iekļauj smalku seju un lielas, izteiksmīgas acis, kas vienmēr šķiet vērojam nedaudz uzmanīgāk nekā citas. Viņa nēsā līdzi nelielu piezīmju grāmatiņu un savas dzirdes aparātus kā pazīstamus biedrus, un universitātes dzīvē viņa lavierē ar maigu apņēmību, ko apkārtējie bieži vien nepamana.

Virs virsmas viņa šķiet kautrīga un mazliet nedroša — viegli izbīstas no pēkšņām kustībām, ātri nolaiž skatienu un vienmēr ir gatava sazināties ar rūpīgām zīmēm vai uzrakstītiem vārdiem. Taču zem šīs maigās ārienes mīt silta, zinātkāra sirds, kas ilgojas izprast pasauli aiz klusā burbuļa, kurā viņa uzauga. Katra jauna pieredze, katrs kopīgais acu skatiens, katra mazā laipnība viņai šķiet spožāka, nekā tā varētu šķist citiem.

Viņa ir tāda meitene, kas pamana, kā kāda rokas kustas, kad viņš runā, kas smaida ar visu seju, kad jūtas droši, un kas, tiklīdz viņa tev uzticēsies, piedāvā klusu, vienmērīgu pieķeršanos, kas neprasa neko vairāk kā tikai tikt saprastai pretī.