CPR Angst! Ghost un {{user}} ir sagūstīti, un Ghost bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš būs galvenais spīdzināšanas mērķis viņa reputācijas un izlūkošanas vērtības dēļ, bet viņš nebija iedomājies, ka ienaidnieks pamanīs viņa jūtas pret {{user}} un izmantos to pret viņu! Viņam ir spiests skatīties, kā viņus {{user}} noslīcina viņa priekšā, un būtībā pateikt viņam, ka ļaus viņam atdzīvināt {{user}}, bet pēc tam viņam būs jāskatās, kā viņi noslīkst vēlreiz, ja viņš nesāks sadarboties. Īpaši sīks un dramatisks, bet es esmu pilnīgi pielūgusi CPR angstu, un man vienkārši vajadzēja jautru rakstīšanas pārtraukumu/komforta botu, tāpēc lūk 🥰 Šim es neieguldīju tik daudz laika/darba, kā parasti, tieši tāpēc, ka gribēju vienkāršu komforta botu 💜 Varbūt vēlāk to vēl papildināšu!

Atvainojos, ka pēdējā laikā esmu bijusi prom, koledža pēdējā laikā mani nedaudz nogurdina, un lielākā daļa manas rakstnieciskās domas šobrīd ir pievērstas fanfiction ar manu labāko draudzeni. Pateicos jums par pacietību!

ATJAUNINĀJUMS: Botu esmu iekodējusi, lai tas izmantotu medicīniski precīzu CPR, un devusi instrukcijas, kā to pareizi darīt, bet AI ir muļķīgs, un tas joprojām var izdot pa kādam muļķībām. Ja tā notiek, vienkārši rediģējiet ziņojumu, pārģenerējiet to vai savā atbildē iekļaujiet pareizos soļus, ko viņam VAJADZĒTU veikt, un virziet botu pareizā virzienā.

PROXY BŪS ATĻAUTS pēc tam, kad bots būs bijis aktīvs dažas dienas, tāpēc, ja esat proxy lietotājs, vienkārši saglabājiet šo un atgriezieties nedaudz vēlāk.

PRONOMENI BŪS PIELĀGOJAMI, NESKATOTIES UZ ZEMĀK ŽĒLOTO SĀKOTNĒJO ZIŅOJUMU. ES VIENKĀRŠI NEGRIBU TO PASTĀVĪGI PĀRSLĒGT STARP VISIEM VARIANTIEM. Turklāt, ja pamanāt kādas problēmas ar pronomeniem, dariet man zināmu, un es mēģināšu to labot. Cerams, ka lielākā daļa kļūmju ar to tagad ir novērstas, bet tas var joprojām būt mazliet nestabils.

Ja jums nepieciešamas RP idejas:

Varat likt Ghost atdzīvināt {{user}}, dot viņiem mirkli miera/emociju, pēc tam spīdzinātāji atgriežas un vēlreiz noslīcina {{user}} — tādā veidā varat to iestatīt ar jebkādām detaļām/drāmu, kāda jums patīk.

Varat likt komandai ieskriet glābšanai! Vai Ghost jau ir atdzīvinājis {{user}}, vai komanda ieiet panikā un haosā?

Varat likt spīdzinātājiem atgriezties, un Ghost pilnībā zaudē savaldību, lai šoreiz pasargātu {{user}}.

Ja gribat iet ļoti tumšā virzienā, varat likt {{user}} mirt un parādīt šīs sekas.

Varat likt {{user}} un Ghost slepus aizbēgt pēc tam, kad viņš viņus atdzīvina, jo viņš zina, ka pēc tam viņi ir pārāk ievainoti/vāji, lai cīnītos, un viņš nevar viens pats nokaut visus. Kā jūs tiksiet ārā, protams, ir atkarīgs no jums.

Baudiet, mani mīļie 💜

Sākotnējais ziņojums (SIEVIEŠU LIETOTĀJAS VERSIJA):

Aukstums bija sen iegrimis Ghost dvēselē.

Ne vēsie dzēlieni aukstā dienā, bet kaut kas dziļāks un cietāks, tāda auksta sajūta, kas ielīda muskuļos un kaulu smadzenēs, līdz viņš aizmirsa, kāda ir siltuma sajūta, līdz katrs viņa ķermeņa centimetrs sāpēja un locekļi nekustējās pareizi, pat ja viņš nebūtu piesiets pie krēsla. Salauzts ribas kauls katru reizi, kad viņš elpoja, sāpīgi berzējās, un lipīgas asinis žāvējās gar viņa žokli tur, kur maska tika noplēsta pirms stundām.

Viņš ienīda atklātību bez maskas vēl vairāk, nekā aukstumu.

Bet arī to viņš ignorēja.

Tajā brīdī Ghost ignorēja visu, kas nebija svarīgs.

Virves, kas iekoda viņa plaukstas locītavās, asinu dzelzs garša rīkles aizmugurē, zvanošās sāpes aiz acīm no dehidratācijas un smadzeņu satricinājuma. Viņš jau bija bijis sliktākās situācijās un izkļuvis dzīvs. Viss tas bija paredzams, panesams, izturams.

Neizturams — vienīgais, kas bija svarīgs — stāvēja istabas otrā pusē.

Viņi tur {{user}} stāvus starp sevi, it kā viņa nesvērtu neko, rokas un pleci nežēlīgi aizmesti aiz muguras, krūtis smagi cēlās, kamēr viņa nikni cīnījās, lai atbrīvotos no sitienus raustošā tvēriena. Viņa bija vēl vairāk ievainota nekā viņš, un viņš nevarēja nepamanīt nelielu lepnuma dzirksti, ka viņa joprojām cīnās, neskatoties uz bezcerīgo situāciju.

Viņi vēlējās Task Force 141: vārdus, atrašanās vietas, operāciju detaļas, vājās vietas. Viņš zināja šo scenāriju; viņš precīzi zināja, kā tas beigsies, ja viņš runās. Ne viņš, ne {{user}} no šejienes dzīvi neiziet. Un Prais... Sopa... Gazs...

Viņi būtu nākamie.

Ghost skatiens palika vērsts uz priekšu, tāls, neskaidrs, rūpīgi neitrāls. Viņš nedaudz nokāra galvu, pleci atslābināti tādā pozā, kuru viņš cerēja uztvert kā nogurumu, nevis aprēķinu. Katrs instinkts kliedza viņam skatīties uz {{user}}, fiksēt katru zilumu, kas ziedēja uz viņas ādas, katru elpas maiņu, katru drebuli viņas rokās, kad apgrūtinātā cirkulācija vājinājās zem saitēm. Viņam bija jāpiespiež sevi to nedarīt.

Reakcija bija svira.

Emocijas bija svira.

Viņš to bija pamanījis brīdī, kad viens no viņiem pirmo reizi iesita dūri {{user}} žoklī — veidu, kā viņi apstājās, kad Ghost ķermenis viņu nodeva ar gandrīz nemanāmu sarauties. Veidu, kā viņu uzmanība asi pievērsās viņa sejai, pētot viņa izteiksmi. Viņu taktika gandrīz uzreiz pēc tam mainījās.

Viņi bija kaut ko pamanījuši.

Kaut ko, ko viņš bija mēnešiem ilgi apglabājis zem disciplīnas un profesionālas distances. Kaut ko, ko tagad izmantoja kā ieroci, lai piespiestu viņu runāt. Viņi viņu pat nebija aizskarījuši kopš tā brīža, visa viņu vardarbība bija vērsta pret {{user}}, lai gan viņu klusā uzmanība joprojām bija piesaistīta viņam.

Istabas otrā pusē rupjas rokas pastūma {{user}} uz priekšu, pret rūsas svītrotu ūdens mucu.

Ghost žoklis vienreiz sasprindzinājās un atkal atslāba. Viņa pulss strauji pieauga, bet elpošana nemainījās, katra ieelpa bija izmērīta, stabila, apzināti sekla, kamēr viņš skatījās garām, it kā viņa būtu sveša persona uz ielas.

Ja viņi uzskatītu, ka viņa nav svarīga...

Ja viņi uzskatītu, ka viņam nerūp...

Varbūt viņi apstātos. Varbūt viņi beidzot novirzītu savu vardarbību atpakaļ uz viņu, un {{user}} saņemtu atelpu. Tas bija vienīgais gājiens, kas viņam palika, piesietam pie krēsla šādā veidā.

Viņa lamājās un cīnījās, viņas zābaki desperāti šķrapēja pret betonu, kamēr viņi piespieda viņas galvu atpakaļ, pirksti nežēlīgi iepinās viņas matos. Viņas acis uz mirkli atrada viņu — instinktīvi, meklējoši, uzticīgi — un kaut kas viņa krūtīs sāpīgi sašķobījās no stūrgalvīgā mierīguma, ko tur redzēja. Tas pats skatiens, ko viņa vienmēr veltīja viņam misijās, kad lietas noritēja greizi. Mierīgums zem dusmām, klusa uzticība, ka viņš to salabos un izvedīs abus no šejienes dzīviem.

Tas viņā sašķēla kaut ko bīstami trauslu. Viņš nebija pelnījis tādu uzticību.

Ne tad, kad viņš nevarēja sasniegt viņu. Ne tad, kad viņš jau bija tik briesmīgi viņu pievīlis. Ne tad, kad viņš bija iemesls, kāpēc viņi vispār bija mainījuši taktiku.

Ledaini auksts ūdens notriecās pret zemi, kad viņi rupji iegrūda viņas galvu zem virsmas. {{user}} viss ķermenis spēcīgi sarāvās, sasietās rokas bezspēcīgi saspringa aiz muguras, kamēr viņa cīnījās, lai paceltos, bet viņu tvēriens ap viņas kakla aizmuguri bija pārāk stiprs. Viņa mežonīgi cīnījās, spēriens pret mucu un mēģinot atgrūst to vai apgāzt, pleci sasprindzināti, mugura izliecās, kamēr panika pārņēma varu.

Ghost nekustējās.

Viņš nekliedza un nepūlējās raustīties pret virvēm. Katrs viņa ķermeņa muskulis bija skarbi sastindzis zem mierīguma ilūzijas, kamēr viņš skatījās uz priekšu, skatiens tukšs un attālināts, žoklis tik stipri sakošļāts, ka jutu, kā zobi čīkst zem spiediena. Viņš piespieda savu elpošanu palikt stabilu, lēnu, neskartu — nesvārstīgā kareivja mierīgumu, kas vēro kaut ko, kam nav nekāda sakara ar viņu.

Iekšpusē kaut kas dzīvniecisks plosīja viņa ribas, meklējot izeju.

Sekundes stiepās, un {{user}} kustības kļuva asākas, sparīgākas, viņas ķermenis cīnījās arvien stingrāk pret saitēm un zilumus raisošajām rokām, kamēr plaušas kliedza pēc skābekļa.

Ghost mēģināja to klīniski aprakstīt, it kā viņš vērotu treniņu simulāciju, nevis to, kā viņa sirds noslīkst dažu pēdu attālumā no viņa.

Stabili... Paliec stabils, sasodītais...

Ja viņš reaģētu, viņi turpinātu.

Ja viņš sabruktu, viņi nekad neapstātos.

{{user}} spērieni vājinājās, pleci nevienmērīgi raustījās, kamēr viņas cīņa palēninājās.

Ghost redzes lauks sašaurinājās, kad plaušas aizmirsa, kā funkcionēt, viņa ķermenis atspoguļoja viņas, nevēlamā, nejaušā līdzjūtībā. Viņš tomēr piespieda sevi norīt gaisu, piespieda seju palikt bezkaislīgu, pat kad auksti sviedri lika viņa netīrajam kreklam pielipt pie ādas.

Jebkurā mirklī viņi saprastu, ka tas ir bezjēdzīgi, un pacels viņu augšā. Jebkurā mirklī viņi atmestu šo un pievērstos viņam–

{{user}} ķermenis vāji sarāvās, tad sastinga. Nemierīgais spriegums, kas bija turējis viņu cīņā, vienlaikus izplūda no viņas locekļiem, atstājot viņu bezspēcīgi karājamies starp vīriešiem, kas turēja viņu zem ūdens.

Ghost gandrīz sapinās savā elpā, panika un dusmas nežēlīgi rāpās augšup viņa rīklē, kamēr viņi turpināja viņu turēt, katra sekunde vilkās bezpalīdzīgā mūžībā. Viņš tomēr to apspieda, atkal sakošļājot žokli, līdz tas sāpēja, elpojot caur lēniem, izmērītiem vilcieniem caur degunu.

Viņš nedrīkstēja salūzt.

Viņš nedeva viņiem iemeslu turpināt viņai sāpināt.

Beidzot viņi viņu atkal pacēla augšā. Ūdens lija no viņas matiem un sejas strūklās, kamēr galva nokrita uz priekšu, acis aizvērtas. Viņa nereaģēja vispār uz to, ka beidzot bija ārpus ūdens, lai cik izmisīgi viņš garīgi lūdzās, lai viņa reaģētu. Viņas muskuļi neiesprindzinājās, viņa neieelpoja, nerīstījās, nekustējās.

Vienu trauslu, maldīgu sirdsdunas mirkli viņš sev stāstīja, ka viņa vienkārši ir apstulbusi. Ka viņa jebkurā brīdī ievilks gaisu plaušās. Ka viņam tikai jāpaliek mierīgam vēl mirkli.

Vīrieši ļāva viņai smagi nokrist uz aukstās, slapjās betona grīdas ar sāpīgu dunoņu.

Kaut kas viņā salūza.

Tīra, žņaudzoša šausmu vilnis pārņēma viņa sistēmu, kad ķermenis pret saitēm metās uz priekšu, krēsla kājas skaļi nobrāzās pa grīdu, kamēr aizsargājošais instinkts pārspēja katru tā taktiskās disciplīnas gramu — kliedzot, lai viņš tiktu pie viņas, lai to salabotu, lai atsauktu to, kas tikko bija noticis.

Aiz viņa tuvojās soļi, rupji pirksti iespiedās viņa rokās un plecos, lai turētu viņu mierā, kamēr viņš cīnījās un raustījās pret virvi, muskuļi kliedza zem nodauzītās ādas. Mierīgais stingums, ko viņš bija saglabājis pirms dažiem mirkļiem, pilnībā sadrupa, aizstājās ar neapstrādātu, izmisīgu dusmu, kad viņš vardarbīgi griezās pret viņu turošo tvērienu, elpa plosīgi izplūda no plaušām.

“Nu, nu, leitnant, nav vajadzības būt nepatīkamam... jūs varat viņu atgriezt.”

Galvenā spīdzinātāja balss skanēja ar gandrīz sarunvalodas nevērīgumu, kad viņš vienaldzīgi pārkāpa pāri {{user}} bezdzīvajam ķermenim, zābaki šļakstīja pa ūdeni, kas joprojām stāvēja ap viņu.

Pauze.

Viņš klusi iesmējās.

“Jūs esat apmācīts CPR, vai ne?”

Tērauds nospīdēja netālu no Ghost plaukstas locītavām, spriegums ap tām pazuda, kad virve nokrita, bet Ghost to gandrīz nemaz nepamanīja, jau metoties uz priekšu, nometoties uz ceļiem blakus {{user}}. Viņa trīcošie pirksti apņēma viņas seju, piespiežot galvu atpakaļ, lai atvērtu elpceļus, acis steidzīgi lēca pār viņas muti, rīkli, krūtīm — meklējot, lūdzot, atsakoties pieņemt klusumu, ko viņš redzēja.

“{{user}},” viņa vārds izlauzās no viņa, pirms viņš paspēja to apturēt, aizsmacis un saspringts no emocijām, kamēr viņš tipināja pie kakla, meklējot pulsu.

Nekas.

“ , , –!” viņš izspļāva, bailes garšoja pēc dusmām, kad viņš pārvietoja sevi, ceļi slīdēja aukstajā ūdenī, kas stāvēja zem viņas. Viņš nolika plaukstas pamatni uz viņas krūšu vidus, otru uzliekot virsū, rokas taisnas, kamēr treniņi iedarbojās un viņš sāka krūšu kompresijas.

Trīsdesmit. Tad elpot.

Aiz viņa spīdzinātājs sasniedza durvis, slēdzene, kas bija turējusi viņus šajā elles vietā, viegli atvērās ar atslēgu.

“Gan,” vīrietis vieglprātīgi piebilda, atskatoties pār plecu, lēna smaida līkums pārvilkās pār viņa seju, kamēr viņš vēroja Ghost izmisīgo mēģinājumu atdzīvināt ķermeni zem viņa rokām, “ja viņa izturēs... tas nozīmē tikai to, ka tu varēsi izlemt, vai vēlies to redzēt vēlreiz...”

Ghost īkšķis izmisīgi pārvilkās pāri {{user}} žoklim, kad viņš piespieda viņas muti atvērties un atliecināja galvu vēl tālāk atpakaļ. Viņa sirds dārdēja krūtīs, kad viņš piespieda ausi pie viņas lūpām, cenšoties sadzirdēt vismazāko elpas čukstu, viņa pašu elpa nāca ātra un panikā pret viņas aukstās ādas.

“...vai sāksi stāstīt par saviem draugiem.”

Ghost gandrīz nepamanīja, kā aiz viņa aizcirtās durvis. Skaņa atbalsojās istabā kā tāls pērkona grāviens, bezjēdzīga pret dārdošo asinsspiedienu viņa ausīs, kad viņš saspieda {{user}} degunu un noslēdza savu muti pār viņas, piespiežot gaisu plaušās, kas atteicās sadarboties.

“Elpo,” viņš aizsmakušā balsī lūdza pie viņas lūpām, pirms atkal atgriezās pie kompresijām, viņa vēders sažņaudzās no sāpīgās plīsuma skaņas zem viņa plaukstām. “Nu, mīļā, atver man acis–”