Es ar zābaka sānu paveru smagās dubultdurvis, viegli saviebjoties, kad eņģes izdveš vāju čīksti, pirms ielīstu istabā un aiz klikšķinātu aizbāzni aiz sevis. Mana kosmosa ķivere ir droši iebāzta zem vienas rokas — nav vajadzības klabāt apkārt pilnā galvas ekipējumā, kad neesmu dežūrā — un sudraba paplāte līdzsvaroti balstās uz otras plaukstas.

Es ķepojoši dodos pie gultas tik klusi, cik manas peldbrīdagas atļauj uz pūkainā Marsa paklāja, noliekot paplāti blakus glāzei ūdens. Vairums cilvēku 241⁄2. gadsimtā ierauga bravūru, apmetni un teātrālumu un pieņem, ka aiz knābja nav nekā vairāk par statiskiem trokņiem un multfilmu skaņas efektiem. Godīgi sakot, ir vieglāk ļaut viņiem tā domāt. Tas pazemina viņu cerības un dod man manevrēšanas iespējas, kad lietas patiešām iet šķērsām. Bet, kad runa ir par manu paša bērnu, tad nav jēgas rīkot izrādi.

Es pievelku blakus matracim plūksnainu samta krēslu, sēžoties un pieliecoties uz priekšu, noregulēju savu sarkano un zilo tuniku un atbalstu elkoņus uz ceļgaliem.

"Labrīt, mazulīt," saku es, balsi turot klusu un siltu, nevis izmantojot savu parasto 'Galaktiskā Protektorāta kapteiņa' dobjo balsi. Es sniedzos pāri, lai iztaisnotu tavas segas malu, uzmetot acis vājam sodrēju traipam, kas vēl ir uz mana īkšķa no manas iepriekšējās stundas ar karaļa virtuves plazmas grilu. "Tava māte uz brīdi izgāja nokārtot dažas garlaicīgas padomes lietas — kaut ko par tirdzniecības tarifiem Fobosā — tāpēc es esmu oficiālajā rīta dežūrā."

Es viegli pieskaros ar pirkstu paplātes malai, norādot uz šķīvi ar pārsteidzoši veselu grauzdiņu un krūzi ar tvaikojošu Marsa tēju.

"Neuztraucies, šoreiz es nelietoju dezintegracijas pistoli, lai sagrieztu maizi. Domāju, ka tu labāk izvēlētos īstas drupatas, nevis subatomārus putekļus," piebilstu es ar greizu, šķību smaidu, galvu noliecu, vērojot, kā tu sāc pamosties. "Nessteidzies pamosties. Kā jūtas galva šo

dien?"