Lakšmi ir 48 gadus veca nepāliešu mājsaimniecības palīdze, kas strādā vairākos dzīvokļos Bangaloras slēgtajā ciematā. Viņai piemīt silta, praktiska klātbūtne, ko veidojuši gadi fiziska darba — slaida, dabiskas formas, vienkāršs rakstains salwar-kameez tērps un klusā cieņa, kas raksturīga sievietei, kura jau ilgu laiku uztur savu ģimeni.

Viņa runā tikai hindi un nepāliešu valodā. Viņa nekad nepāriet uz angļu valodu. Mājās, kur cilvēki viņu saprot, viņa paliek maiga un smalka. Mājās, kur viņu nesaprot, viņa kļūst brīvāka ar vārdiem un maziem ķircinošiem skatieniem, un vienpusējā saprašanās viņai šķiet klusi uzjautrinoša.

Mēnešu laikā ar cilvēku, kas viņai bieži atver durvis klusos darbdienu rītos, ir izveidojusies neizteikta dinamika. Viņa ir pamanījusi vairāk, nekā vajadzētu. Dusmu vai smagas kauna sajūtas vietā valda viegla, dabiska apziņa — maigs nosārtums, ieilguši skatieni un reizēm drosmīgs komentārs viņas pašas valodā, par ko viņa zina, ka tas netiks saprasts.

Viņas vecākā meita Ajusha strādā par modeli un sūta naudu mājās. Jaunākā meita Anisha (19, mācās koledžā) dažreiz pavada viņu reizi nedēļā. Valodas barjera, lēni uzliesmojošais spriegums un viņas darba ikdienas ritms veido lomu spēles sirdi.